MMA Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā bija skatāma Marettas Staprānes Bārlovas izstāde “LAIMA. RAIMONDS: Ģimenes laimes portreti” — starpdisciplinārs projekts, kas apvieno mākslu, neirozinātni un mākslīgo intelektu. Izstādi organizēja un kūrēja fonds “Mākslai vajag telpu” programmas “Staprāns 100” ietvaros.
Izstāde sākas ar jautājumu: kā izskatās laime? Nevis kā abstrakts jēdziens vai sasniedzams ideāls, bet kā personiska pieredze, kas atspoguļojas atmiņās, mūzikā un smadzeņu darbībā.
Izstādes centrā ir divdesmit viens Staprānu ģimenes loceklis vairākās paaudzēs. Katrs portrets veidots no atbildēm par laimi, nozīmīgas mūzikas, iemīļotām krāsām un vietām, kā arī elektroencefalogrāfijas jeb EEG datiem, kas fiksēti šīs pieredzes laikā.
Projekta pamatā ir Marettas Staprānes Bārlovas vairāku gadu garumā izstrādāta mākslīgā intelekta tehnoloģija, ko autore dēvē par AI otu. Tā emocionālo pieredzi pārtulko gleznieciskā valodā ar īpaši trenētu modeli, kura vizuālais pamats veidots, iedvesmojoties no Raimonda Staprāna glezniecības. Staprāna darbos krāsa, gaisma un kompozīcija nes emocionālo spriegumu, tāpēc viņa mākslinieciskā valoda ir īpaši piemērota iekšējās pieredzes interpretācijai.
Darba procesā četru EEG aktivitātes diapazonu dati tiek pārvērsti skaitliskos parametros. Alfa dati nosaka trenētā modeļa ietekmes intensitāti, beta dati ietekmē modeļa reakcijas precizitāti, savukārt teta un gamma dati nosaka detaļu un asuma pakāpi. Autore šos parametrus izmanto kā radošu ievades materiālu, nevis emociju diagnozi vai laimes mērījumu.
“Mani interesē tehnoloģijas, kas neaizstāj cilvēku, bet palīdz viņu saprast. No šīs idejas radās LAIMA, iniciatīva, kas vienā radošā procesā apvieno mākslu, neirozinātni un mākslīgo intelektu,” uzsver Maretta Staprāne Bārlova.
LAIMA nav radīta ārējā tēla pilnveidošanai, bet iekšējās pieredzes atklāšanai. Rezultāts nav psiholoģisks profils vai zinātniska ilustrācija. Tas ir mākslas darbs, kas saglabā konkrētu prieka, miera vai tuvības mirkli. Izstādē bija skatāmi portreti un katra dalībnieka, tostarp Raimonda Staprāna, smadzeņu darbības vizualizācijas.
Norises vieta izvēlēta apzināti. Jūrmala ir nozīmīga Staprānu ģimenes vēstures daļa, un tur joprojām atrodas ģimenes māja. Staprānu ģimeni ar Raini saistīja personiskas attiecības — ģimenes arhīvā saglabājušās fotogrāfijas, kurās Rainis redzams kopā ar Raimonda Staprāna vecākiem. Šī saikne piešķir izstādei īpašu nozīmi tieši Raiņa un Aspazijas vasarnīcā.
Izstādes autore: Maretta Staprāne Bārlova
Norises vieta: MMA Raiņa un Aspazijas vasarnīca, Jūrmala
Norises laiks: 19. augusts – 19. oktobris, 2026
Organizē un kūrē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Programma: Staprāns 100
Atbalsta: SIA “RIX Flow”
Foto: Didzis Grodzs
Brīdī, kad Eiropā atkal tiek diskutēts par spēku, agresiju un kultūras atbildību kara laikā, un daudzi Eiropas kultūras pārstāvji par nepieņemamu uzskata Venēcijas biennāles organizatoru lēmumu ļaut Krievijai atgriezties forumā, kamēr turpinās iebrukums Ukrainā, arī fonds “Mākslai vajag telpu” uzskata, ka šāds lēmums šajā laikā nav pieļaujams. Šajā kontekstā Venēcijā tiek eksponēts latviešu tēlnieka Aigara Bikšes darbs “Zvēra savaldīšana ar sirdi”.
Monumentālā skulptūra pievēršas vienam no cilvēces pamatjautājumiem: kā savaldīt spēku, kas mīt cilvēkā pašā. 2026. gadā darbs tiek prezentēts starptautiskajā laikmetīgās mākslas izstādē Personal Structures, ko organizē European Cultural Centre un kas norisinās paralēli Venēcijas mākslas biennālei.
Fonda “Mākslai vajag telpu” vadītāja un projekta kuratore Katrīna Jaunupe:
“Aigara Bikšes skulptūras centrā ir lāča tēls, viens no senākajiem Eiropas mitoloģiskajiem simboliem. Mākslinieka interpretācijā lācis nav ārējs ienaidnieks, bet instinkta, varas un cilvēkā klātesošā pirmatnējā spēka metafora. Monumentālais tēls ir piesaistīts ar ķēdi un smagu svaru, kas vienlaikus funkcionē kā fizisks objekts un simboliska struktūra. Šie elementi nenorāda uz ārēju dominanci, bet uz civilizācijas radītajiem mehānismiem, ar kuru palīdzību sabiedrība regulē spēku, to neiznīcinot.”
Nosaukumā ietvertā “sirds” iezīmē būtisku pavērsienu. Bikše piedāvā domāt par varu nevis dominances, bet atbildības kategorijās. Skulptūra runā par spēju kontrolēt spēku caur empātiju, apziņu un kultūras struktūrām.
Darbs veidots kokā – materiālā, kas nes sevī laika, augšanas un ievainojamības pieredzi. Redzamā materiāla struktūra un fiziskais smagums padara skulptūru par refleksiju par spēku, kas vienlaikus ir gan dabas, gan cilvēka kultūras veidots.
“AJ Power” uzņēmumu grupas iesaiste projektā balstīta pārliecībā, ka māksla var rosināt sabiedriski nozīmīgu sarunu par varu, cilvēka rīcību un atbildību. Venēcijā šī iniciatīva aktualizē šos jautājumus vienā no nozīmīgākajām kultūras platformām pasaulē.
“AJ Power” uzņēmumu grupas vadītājs Roberts Samtiņš:
“Krievijas valsts paviljona atvēršana laikā, kad Krievija turpina militāro iebrukumu Ukrainā, ir neattaisnojama un nepieņemama. Šis lēmums būtu jāpārskata, lai Venēcijas biennāle varētu notikt bez agresora klātbūtnes.
Brīdī, kad Eiropā atkal tiek diskutēts par varu, agresiju un robežām, šī skulptūra iegūst īpašu aktualitāti. Venēcijā tā uzdod vienkāršu, bet būtisku jautājumu: vai cilvēks spēj savaldīt savu spēku, pirms tas pārtop vardarbībā. Latvijas mākslinieka klātbūtne Venēcijā šobrīd ir ne tikai kultūras notikums, bet arī intelektuāla pozīcija starptautiskā sarunā par varu, cilvēku un atbildību.”
Personal Structures ir starptautiska laikmetīgās mākslas izstāde, ko organizē European Cultural Centre (ECC) un kas norisinās paralēli Venēcijas mākslas biennālei. Izstāde piedāvā platformu māksliniekiem, arhitektiem un domātājiem no visas pasaules reflektēt par laiku, telpu un cilvēka eksistenci mūsdienu pasaulē.
Mākslinieks: Aigars Bikše
Darbs: “Zvēra savaldīšana ar sirdi” (Taming the Beast with the Heart)
Kuratore: Katrīna Jaunupe
Izstāde: Personal Structures, European Cultural Centre, Venēcija, 2026
Atbalsta: “AJ Power” uzņēmumu grupa
Projektu īsteno: fonds “Mākslai vajag telpu”
Grāmata “Osiris. Sākums” iemūžina vienas no Rīgas ikoniskākajām kultūras vietām – restorāna “Osiris” – atmosfēru, cilvēkus un laika garu.
Vairāk nekā trīsdesmit gadus “Osiris” ir bijusi īpaša vieta Rīgas kultūras kartē – telpa, kur satikušies mākslinieki, politiķi, rakstnieki, uzņēmēji un domātāji. Tā kļuvusi par savdabīgu kultūras salonu, kurā dzimušas idejas, notikušas sarunas un veidojušies notikumi, kas ietekmējuši Latvijas kultūras un sabiedrisko dzīvi.
Restorānu deviņdesmito gadu sākumā dibināja Andrejs Žagars – spilgta personība Latvijas kultūras dzīvē, uzņēmējs un ideju cilvēks, kurš vēlāk kļuva par Latvijas Nacionālās operas ilggadējo direktoru. Tas notika neilgi pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, laikā, kad Rīga tikai veidoja savu jauno publisko telpu. “Osiris” kļuva par vienu no pirmajiem modernajiem restorāniem jaunajā Latvijā un līdz pat šodienai saglabājis savu īpašo raksturu un atmosfēru.
Grāmatas idejas autore un izdevēja Katrīna Jaunupe raksturo šo projektu kā mēģinājumu saglabāt vietas garu un atmiņas par cilvēkiem, kas veidojuši Osirisa stāstu.
Grāmatas tekstu radījusi Anete Konste, kuras asprātīgā un daudzslāņainā valoda precīzi atspoguļo Osirisa atmosfēru.
Vizuālo koncepciju veidojis Ģirts Reiniks, savukārt grāmatas redaktors ir Henriks Eliass Zēgners un korektore – Jolanta Pētersone.
Grāmatu izdevis Fonds “Mākslai vajag telpu” sadarbībā ar Cēsu Pils ģildes fondu, un tā drukāta Jelgavas tipogrāfijā.
Grāmatas atvēršanas svētki notika restorānā “Osiris” Rīgā, pulcējot kultūras un sabiedriskās dzīves pārstāvjus un cilvēkus, kuri gadu gaitā bijuši daļa no šīs vietas stāsta.
Grāmata “Osiris. Sākums” ir veltījums vietai, laikam un cilvēkiem – un, protams, Andrejam Žagaram, kurš ar “Osiris” radīja ne tikai restorānu, bet arī nozīmīgu punktu Latvijas kultūras vēsturē.
Kultūrtelpā OLA Foundation tika atklāta izcilā latviešu gleznotāja Johanna Valtera izstāde “Gleznojama esība”, kas sniedz plašu ieskatu mākslinieka Berlīnes un Drēzdenes perioda daiļradē. Izstādē pirmo reizi plašākai publikai bija iespēja skatīt vairāk nekā 90 darbus no Šmidru ģimenes kolekcijas, kas ir viens no nozīmīgākajiem šī mākslinieka darbu krājumiem.
Johanna Valters (1869–1932) savu mākslinieka karjeru sāka Latvijā, taču tieši Vācijā viņš attīstīja savu individuālo glezniecības valodu, pievēršoties dabas un esības filozofiskai interpretācijai. Viņa radošās domāšanas centrā bija ideja par dabu kā “gleznojamu esību” — die Natur so ansehen, als ob sie ein malbares Dasein wäre. Šis princips kļuva par Valtera mākslinieciskā ceļa vadmotīvu un arī izstādes nosaukuma iedvesmu. Mākslinieka domāšanā jūtama arī Imanuela Kanta filozofijas ietekme, kas rosināja viņu meklēt harmoniju starp dabu, krāsu un cilvēka uztveri.
Izstādes kodolu veido Šmidru ģimenes kolekcija, kurā apkopoti Valtera darbi no viņa Berlīnes un Drēzdenes perioda, papildināti ar dažiem agrīniem darbiem, kas radīti Latvijā. Kolekcija ļauj izsekot mākslinieka radošajai attīstībai — no 1910. gadu postimpresionistiskā dekoratīvisma līdz 1930. gadu sākuma eksistenciāli iekrāsotajai glezniecībai, kas atspoguļo viņa vēlīno domāšanu par cilvēku un pasauli.
Uzņēmējs un kolekcionārs Pēteris Šmidre par šo projektu uzsver:
“Māksla ir unikāla valoda. Laimīgi ir tie cilvēki, kuri to saprot un spēj uztvert. Mākslinieki ir īpaši cilvēki, kuriem Dievs ir dāvājis iespēju tajā ienākt. Johanna Valtera gleznu valoda, pat salīdzinot ar viņa laikmeta klasiķiem, ir izcili spilgta un daudzveidīga.”
Izstāde atklāj Valtera spēju caur krāsu un kompozīciju veidot īpašu glezniecības telpu. Vācu mākslas kritiķis Kurts Kūzenbergs savulaik rakstīja, ka Valters spēj saviļņot skatītāju ar krāsu kā izteiksmes līdzekli un ritmiski plūstošām kompozīcijām, kas vācu glezniecības kontekstā ir neparasti izteiksmīgas.
Izstādes kuratore ir Katrīna Jaunupe, savukārt ar zinātnisku un pētniecisku atbalstu projektā piedalījās mākslas vēsturniece Kristiāna Ābele, kura ir arī izstādes tekstu autore. Ekspozīcijas iekārtojumu veidojis mākslinieks Kristians Brekte, bet grafisko dizainu radījusi Anete Krūmiņa.
Izstādi organizēja Aija un Pēteris Šmidres un fonds “Mākslai vajag telpu”.
Izstāde bija skatāma no 2024. gada 26. septembra līdz 2025. gada 30. martam OLA Foundation izstāžu zālē Rīgā.
Foto: Didzis Grodzs
Kultūrtelpā OLA Foundation tika atklāta jaunās mākslinieces Jasmīnas Simsones personālizstāde “Nemierīgo atmiņu tilti”, kurā glezniecības darbos aplūkotas atmiņas, nacionālās identitātes un padomju laika mantojuma tēmas. Izstāde reflektē par to, kā vēsturiskā pieredze, kuru jaunā paaudze nav piedzīvojusi tieši, tomēr turpina ietekmēt mūsdienu jauniešu pašapziņu un attiecības ar savu valsti un kultūru.
Izstāde veidota kā personisks un konceptuāls pētījums par paaudžu atmiņu, kurā Simsone analizē, kā postpadomju pieredze tiek nodota tālāk simbolos, stāstos un kolektīvajā apziņā. Mākslinieces darbos redzamie jaunieši dzīvo mūsdienu Latvijā, vienlaikus turpinot reflektēt par vēsturi, kas viņiem ir zināma tikai caur ģimenes pieredzi, kultūras naratīviem un sabiedrības kolektīvo atmiņu. Šajos darbos pagātnes atbalsis savijas ar mūsdienu realitāti, radot spriedzi starp identitātes meklējumiem un vēsturiskā mantojuma klātbūtni.
Simsone savos darbos pievēršas arī latviešu kultūras arhaiskajām saknēm, īpaši pagāniskajām tradīcijām un pasaules uztverei, kas mākslinieces interpretācijā kļūst par simbolisku mēģinājumu atjaunot saikni ar senāku identitātes slāni.
Par izstādē aplūkotajām tēmām māksliniece saka:
“Šī pārmantotā pieredze turpina vilkties līdzi no paaudzes paaudzē, radot nemieru un šaubas par nākotni. Mēs visi zinām, ko nozīmē būt apspiestiem, pat ja paši nekad neesam to piedzīvojuši. Tas dzīvo mūsu smieklos, asarās, bailēs un klusumā.”
Izstādes kuratore Katrīna Jaunupe uzsver, ka projekts piedāvā personisku skatījumu uz Latvijas vēsturi caur jaunās paaudzes pieredzi:
“Izstāde aicina domāt par pagātnes klātbūtni mūsdienās un tās ietekmi uz latvieša identitāti, vienlaikus atklājot Jasmīnas Simsones individuālo māksliniecisko pasauli, kur pagātne un tagadne saplūst vienotā vizuālā stāstā.”
Jasmīna Simsone studē Britu Kolumbijas Universitātē Vankūverā, kur apgūst vizuālo mākslu un kino. Viņas producētie filmu projekti demonstrēti starptautiskos filmu festivālos Sietlā, Vankūverā, Edmontonā un Portugālē. Mākslinieces darbi izstādīti arī Vankūverā, tostarp galerijā The Hatch, kur tika prezentēts triptihs “Budēļi”, kā arī The Audain Art Centre, kur eksponēta zīmējumu sērija “Sarkanais aizskars”.
Simsones glezniecības stilu raksturo reālisma un ekspresionisma sintēze, kur nozīmīga loma ir krāsu teorijai un eļļas glezniecības tehnikai. Viņas darbi rada nostalģisku, emocionāli piesātinātu atmosfēru, vienlaikus piedāvājot jaunu skatījumu uz Latvijas kultūras un vēstures tematiku.
Izstāde bija skatāma OLA Foundation izstāžu telpā (Ogļu iela 12a, Rīga) līdz 2025. gada 15. janvārim.
Izstādes komanda:
Kuratore — Katrīna Jaunupe
Izstādes iekārtojums — Kristians Brekte
Grafiskais dizains — Anete Krūmiņa
Izstādi organizēja Aija un Pēteris Šmidres un fonds “Mākslai vajag telpu”.
Foto: Didzis Grodzs
Rīgā, Elizabetes ielā 39, tika atklāta fotogrāfa Jāņa Mūrnieka analogās fotogrāfijas izstāde “Pietiekamība”, kurā skatāma mākslinieka jaunākā darbu sērija. Izstāde piedāvā koncentrētu un introspektīvu skatījumu uz ikdienas mirkļiem, pievēršoties vienkāršības, klātbūtnes un pietiekamības idejai.
Mūrnieka fotogrāfijās fiksēti īsi, šķietami nenozīmīgi dzīves fragmenti, kas caur gaismas, telpas un skatiena attiecībām iegūst meditatīvu kvalitāti. Darbi veidoti analogajā fotogrāfijā, uzsverot lēnāku un koncentrētāku attēla tapšanas procesu. Šī pieeja kontrastē ar mūsdienu digitālās vides nepārtrauktajiem stimuliem un informācijas pārpilnību.
Izstādes centrā ir bērnu tēls, kas mākslinieka interpretācijā kļūst par simbolisku sākumpunktu — vietu, kur iespējams atgriezties pie vienkāršas, tiešas pasaules uztveres. Attēlos savijas Indijas ikdienas dzīves ainas, bērnu klātbūtne un mierīgas vides fragmenti, kas kopā veido klusu stāstu par cilvēka eksistenci, nevainību un zinātkāri.
Mūrnieka darbos jūtama vēlme apstāties un novērtēt mirkli laikā, kad ikdienas dzīvi bieži pārņem digitālie traucēkļi un nepārtraukta kustība. Izstādes nosaukums “Pietiekamība” kļūst par refleksiju par spēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir, un saskatīt vērtību vienkāršā esībā.
Fotogrāfs Jānis Mūrnieks (1977) ar fotogrāfiju nodarbojas kopš pusaudžu gadiem. Kopš 1997. gada viņš dzīvojis un ceļojis ASV, Eiropā un Indijā, savos darbos pētot cilvēka attiecības ar vidi, gaismu un ikdienas pieredzi.
Izstādei ir arī sociāla dimensija. Ieņēmumi no darbu pārdošanas tiek novirzīti bērnu izglītības iniciatīvām, kas veicina jauniešu izpratni par vidi un atbildīgu attieksmi pret pasauli.
Izstādi organizēja fonds “Mākslai vajag telpu”, un tā bija skatāma no 17. līdz 30. jūnijam telpās Elizabetes ielā 39 (ieeja no iekšpagalma), Rīgā.
Izstādes atklāšanas fotogrāfijas: Edgars Krinbergs.
Telpās Elizabetes ielā 39 bija skatāma mākslinieka Rolanda Brieža izstāde “Eazy Maze” — telpiska instalācija un videodarbs, kas pievēršas mūsdienu cilvēka, īpaši jauniešu, mentālajam stāvoklim nepārtrauktas informācijas plūsmas laikmetā.
Izstāde veidota kā autonoma vizuāla vide, kurā video, telpiskā scenogrāfija un skaņa veido vienotu stāstījumu. Darba centrā ir jaunā cilvēka pieredze pasaulē, kurā ikdienas informācijas pārpilnība un nepārtrauktā kustība rada sarežģītu orientēšanās telpu. Šī pieredze izstādē interpretēta kā labirints, kurā pazīstamā vide pakāpeniski deformējas un zaudē stabilitāti.
Darba galvenais varonis izdzīvo ikdienas rituālus, kas pamazām pārvēršas par eksistenciālu pieredzi. Pazīstamā mājvide kļūst par simbolisku telpu, kurā atklājas cilvēka mēģinājums saprast, kā veidota pasaule un kas notiek ar indivīdu, kad šī struktūra sāk sabrukt. Šis process kļūst par metaforu mūsdienu cilvēka apziņas stāvoklim — nepārtrauktai orientēšanās nepieciešamībai starp realitāti, informāciju un personisko pieredzi.
Izstādes vizuālajā naratīvā atmosfēra veidota kā ikdienas rituālu un mentālo labirintu interpretācija, kas katram cilvēkam var būt atšķirīga, tomēr vienmēr pieprasa orientēšanos, izvēli un pielāgošanos.
Izstādes komanda:
Autors — Rolands Briedis
Galvenās lomas atveidotājs — Georgs Kairišs
Mākslas departaments — Edijs Matulis, Jānis Celmiņš
Kuratore — Elīna Sproģe
Skaņu celiņš — Rolands Briedis
Dizains — Jānis Krauklis
Izstāde bija skatāma no 8. līdz 13. jūnijam, katru dienu no 17.00 līdz 20.00.
Izstādi organizēja fonds “Mākslai vajag telpu”.
No 15. jūlija līdz 20. augustam Cēsu Izstāžu namā Mākslas festivāla “Cēsis 2023” ietvaros bija skatāma latviešu mākslinieka Raimonda Staprāna darbu izstāde “Pārāk tuvu, pārāk tālu”.
Izstāde iezīmēja mākslinieka tuvojošos 100 gadu jubileju, kas tiks atzīmēta 2026. gadā. Staprāns ir viens no nozīmīgākajiem latviešu izcelsmes gleznotājiem starptautiskajā mākslas vidē, kura radošā darbība vairāk nekā septiņu desmitgažu garumā attīstījusies starp Latviju un Kaliforniju (ASV). Ar savu atpazīstamo glezniecības rokrakstu viņš devis būtisku ieguldījumu gan Latvijas, gan Amerikas kultūrtelpā.
Izstādes centrā bija ideja par attālumu un tuvumu — fizisku, kultūras un mentālu distanci starp vietām un pieredzēm. Kopš 1947. gada, kad Staprāna ģimene emigrēja uz ASV, mākslinieks dzīvo Sanfrancisko, kas kļuva par viņa radošās darbības galveno centru. Tomēr arī dzīvojot tālu no Latvijas, viņš visu mūžu saglabājis ciešu saikni ar tās kultūras procesiem.
Šī dzīve starp divām kultūrtelpām atspoguļojas arī mākslinieka darbos. Izstādē skatītājs tika aicināts domāt par telpu starp vietām, pieredzēm un skatpunktiem. Amerikāņu mākslas kritiķis Deivids Peigels par Staprāna darbiem rakstījis, ka, attēlojot šķietami vienkāršus un atpazīstamus objektus, mākslinieks atklāj sarežģītas emocionālas pieredzes, kas bieži vien paliek ārpus mūsu kontroles, un tieši attālums ļauj tās uztvert ar īpašu intensitāti.
Staprāna glezniecība ir viegli atpazīstama ar spilgto krāsu paleti, izteikto gaismas klātbūtni un atturīgiem, minimālistiskiem motīviem. Cilvēka figūra viņa darbos parādās reti, tomēr izstādē bija skatāmi arī atsevišķi portreti.
Izstāde Cēsu Izstāžu namā piedāvāja plašu skatījumu uz mākslinieka radošo attīstību, apvienojot darbus no 1960. gadiem līdz mūsdienām. Ekspozīcijā bija iekļauti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijas, Zuzānu kolekcijas un vairākām privātkolekcijām.
Raimonds Staprāns mākslas izglītību ieguvis Vašingtonas universitātē, kur studējis pie Aleksandra Arhipenko un Marka Tobeja, kā arī Kalifornijas Universitātē Bērklijā, kur strādājis kopā ar Hansu Hofmanu un Karlu Kastenu. Šobrīd viņu pārstāv galerijas Hackett | Mill Sanfrancisko un Peter Mendenhall Gallery Losandželosā.
Kuratore: Maija Rudovska
Scenogrāfija: Līga Spunde
Programma: Staprāns 100
Izstādi papildināja radošās darbnīcas, ko vadīja gleznotāja Sabīne Vernere.
Izstādē bija skatāmi darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Zuzānu kolekcijas, Aldas Staprānas-Mednis un Māra Medņa, kā arī Gunta Belēviča privātkolekcijām.
Izstāde tapusi sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu” programmas “Staprāns 100” ietvaros.
Par izstādes tapšanu īpaša pateicība izteikta Katrīnai Jaunupei, Staprāna ģimenei, galeristam Pīteram Mendenhalam un VFS Filmu studijai, īpaši Uldim Cekulim.
Daugavpilī atklāta mākslinieka Miķeļa Mūrnieka pilsētvides darbu sērija “Šodien slēgts”, kas iedvesmota no Imanta Ziedoņa grāmatas “Es, cilvēks, pasaulē”. Mākslinieks savos darbos pievēršas pilsētvides sociālajai psiholoģijai, runājot par cilvēku attiecībām ar vidi, kurā viņi dzīvo.
Darbu centrā ir motīvs, kas bieži sastopams daudzu pilsētu ikdienā – aizvērtie pirmo stāvu logi, kas aizsegti ar žalūzijām vai citām konstrukcijām. Mūrnieks šo vizuālo parādību interpretē kā simbolu attiecībām starp cilvēku un pilsētu, kā arī kā zīmi par noslēgšanos no apkārtējās vides.
Pilsētvides objektu izmantošana un to rekontekstualizācija mākslinieka daiļradē parādās jau kopš viņa radošās darbības sākuma. Ar pieciem mākslas darbiem Daugavpils publiskajā telpā Mūrnieks aktualizē jautājumu par to, cik bīstami var būt novērsties no pilsētām ar daudzveidīgu etnisko un kultūras sastāvu.
Žalūziju kompozīcijas uz ēku fasādēm veidotas kā simboliski logi. Tie rada metaforisku cerību, ka kādu dienu šie logi atvērsies un ielaidīs gaismu telpā, kurā dzīvo dažādas sabiedrības grupas.
Kā norāda mākslinieks: “Paradoksāli, ka, cenšoties pasargāties no nevēlamā, mēs bieži atsvešināmies no ikdienišķā. Brīdī, kad mūsu austrumu kaimiņa rīcība radījusi trauksmainību par valsts drošību, aktualizējas jautājums par dzīvi reģionos, kur mazākumtautību īpatsvars ir lielāks. Šie darbi aicina domāt par to, vai spējam sadzīvot un integrēt dažādas sabiedrības grupas mūsu ikdienā.”
Darbu sērija “Šodien slēgts” ir noslēdzošais projekts publiskās mākslas darbu ciklā, ko īsteno Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” izglītības iniciatīva “Ziedoņa klase” sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu”.
Darbu atklāšana tika organizēta kā pastaiga pa Daugavpili, kurā piedalījās mākslinieks Miķelis Mūrnieks, projekta komandas un Daugavpils gids Artūrs Fišers. Šāda pieeja aicināja pilsētas iedzīvotājus iepazīt laikmetīgo mākslu, pārvietojoties pa pilsētu un atklājot tās dažādās vietas.
Kopumā Daugavpilī izvietoti pieci mākslas darbi, kas atrodas dažādās pilsētas vietās: Krišjāņa Valdemāra iela 13 – uz Daugavpils valstspilsētas pašvaldības iestādes Kultūras pārvalde ēkas; Nikolaja iela 9 – uz mākslas galerijas Baltais zirgs fasādes; Rīgas iela 2 – pie Augšdaugavas novada domes ēkas ieejas; Saules iela 7 – uz Daugavpils Bērnu un jauniešu centra Jaunība fasādes; Cietokšņa iela 61 – pie ieejas sporta bāzē Boksa zāle.
Darbu sērija ir daļa no publiskās mākslas projektu cikla Latvijas reģionos, kas tapusi fondam “Mākslai vajag telpu” sadarbojoties ar Ziedoņa klasi.
Dailes teātris sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu” (MVT) 24. februārī pulksten 14.00 rīkoja tiešsaistes diskusiju “Kā nosargāt valsti”. Diskusijas tiešraide tika pārraidīta sabiedrisko mediju portālā LSM, kā arī Dailes teātra, MVT un “100 g kultūras” Facebook lapās.
Diskusija bija turpinājums sarunai “Kur pazuda valsts”, kas notika pirms Dailes teātra jauniestudējuma “Kur pazuda valsts” pirmizrādes 6. janvārī. Jaunā diskusija paplašināja iepriekš aizsākto vēsturisko un politisko analīzi, pievēršoties jautājumam par valsts drošību un spēju aizstāvēt savu neatkarību mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā.
Saruna notika simboliskā datumā – 24. februārī, kad apritēja gads kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Diskusija aktualizēja paralēles starp Latvijas vēsturisko pieredzi 20. gadsimtā un šodienas drošības situāciju Eiropā, uzdodot jautājumu, ko Latvija ir mācījusies no savas traģiskās vēstures un cik gatava tā ir stāties pretī iespējamam apdraudējumam.
Diskusijā piedalījās Latvijas vēstnieks Ukrainā Ilgvars Kļava, bijušais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris, ģenerālleitnants Raimonds Graube, militārais vēsturnieks Valdis Kuzmins, Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Dr. hist. Gints Apals, NATO StratCom centra vecākais eksperts Tomass Pildegovičs, kā arī aktieris Juris Bartkevičs, kurš izrādē “Kur pazuda valsts” atveido ģenerāli Jāni Balodi. Diskusiju vadīja Dailes teātra dramaturgs Matīss Gricmanis.
Diskusiju cikls tika veidots kā izzinoša saruna ar skatītājiem, kas papildina izrādes tematiku un rosina pārdomāt Latvijas vēstures pieredzi, brīvības cenu un sabiedrības gatavību aizstāvēt demokrātiskas vērtības.
Režisora Toma Treiņa iestudējums “Kur pazuda valsts” Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja 2023. gada 6. janvārī. Dokumentālā detektīva dramaturģiju veidojis Matīss Gricmanis, iedvesmojoties no latviešu mākslinieka Raimonda Staprāna lugu iestudējumiem Dailes teātrī – “Gūsteknis pilī” (2011) un “Četras dienas jūnijā” (1989).
Diskusiju cikls un iestudējums “Kur pazuda valsts” atklāj fonda “Mākslai vajag telpu” iniciēto programmu “Staprāns 100”, kas no 2021. līdz 2026. gadam veltīta mākslinieka Raimonda Staprāna radošajam mantojumam un Latvijas kultūras un vēstures nozīmīgu jautājumu aktualizēšanai.
Programma “Staprāns 100” veidota kā plaša notikumu kopuma platforma, kurā ietilpst mākslas izstādes, teātra iestudējumi, memuāru izdošana, diskusijas, radošās darbnīcas un mākslas filmas tapšana, veidojot daudzslāņainu dialogu par mākslu, vēsturi un sabiedrību.
Programma: Staprāns 100
Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja dokumentāls detektīvs “Kur pazuda valsts”, ko režisors Toms Treinis veidojis, iedvesmojoties no latviešu mākslinieka Raimonda Staprāna dramaturģijas. Iestudējuma centrā ir Latvijas okupācijas notikumi 1940. gadā un Kārļa Ulmaņa personība — vēsturisks tēls, kura loma Latvijas liktenī joprojām izraisa diskusijas, dažos radot apbrīnu, citos skepsi.
Izrāde mēģina atbildēt uz vienu no sarežģītākajiem Latvijas vēstures jautājumiem: vai Latvija varēja rīkoties citādi brīdī, kad tās neatkarība tika apdraudēta. Notikumi, kurus mēs dēvējam par Baigo gadu, kļuva par traģisku pagrieziena punktu, kas ietekmēja vairākas Latvijas sabiedrības paaudzes.
Izrādes dramaturģiju veidojis Matīss Gricmanis, iedvesmojoties no diviem nozīmīgiem Dailes teātra iestudējumiem — “Gūsteknis pilī” (2011) un “Četras dienas jūnijā” (1989). Pēdējais kļuva par vienu no simboliskākajiem Atmodas laika iestudējumiem un tika spēlēts tagadējā Prezidenta pilī — Kārļa Ulmaņa darba kabinetā.
Jauniestudējumā Kārļa Ulmaņa lomu atveido Imants Strads. Izrādē piedalās arī Juris Bartkevičs, Toms Veličko, Kaspars Dumburs, Andris Bulis un Mārtiņš Upenieks.
Dailes teātra direktors Juris Žagars par iestudējumu uzsver:
“Dailes teātrī tapis iestudējums par Latvijas sabiedrībai ārkārtīgi nozīmīgu vēsturisku posmu. Tas veidots kā detektīvs, kurā radošā komanda strādājusi ar arhīvu materiāliem, konsultējusies ar vēsturniekiem un balstījusies arī uz paradoksālām tā laika vēstures liecībām.”
Pirms pirmizrādes Dailes teātris un fonds “Mākslai vajag telpu” rīkoja arī publisku diskusiju par vēsturisko kontekstu un Latvijas okupācijas jautājumiem, kurā piedalījās vēsturnieki un politikas pētnieki.
Iestudējums tapis sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu” un atklāj fonda veidotā projekta “Staprāns 100” programmu. Projekts paredz plašu notikumu kopumu laika posmā no 2021. līdz 2026. gadam, kura mērķis ir padziļināt sabiedrības izpratni par Raimonda Staprāna radošo mantojumu, Latvijas mākslas procesiem un būtiskākajiem Latvijas valsts vēstures mezgla punktiem. Programma ietver izstādes, teātra iestudējumus, diskusijas, memuāru izdošanu, radošās darbnīcas un mākslas filmu tapšanu.
Režisors: Toms Treinis
Dramaturgs: Matīss Gricmanis
Scenogrāfs: Kristaps Kramiņš
Kostīmu māksliniece: Marta Treine
Mūzikas autore: Alise Rancāne
Gaismu māksliniece: Māra Vaļikova
Norises vieta: Dailes teātris, Rīga
Programma: Staprāns 100
Sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu”
Foto: Jānis Deinats
Dailes teātris sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu” rīkoja publisku diskusiju “Kur pazuda valsts”, kas tika translēta tiešsaistē sabiedrisko mediju portālā LSM, kā arī Dailes teātra un fonda sociālajos tīklos. Diskusija notika Dailes teātrī, un to vadīja dramaturgs Matīss Gricmanis.
Saruna bija veltīta vienam no sarežģītākajiem Latvijas vēstures jautājumiem — 1940. gada notikumiem un Latvijas valsts okupācijai, analizējot Kārļa Ulmaņa pieņemtos lēmumus un to iespējamos alternatīvos scenārijus. Diskusijā piedalījās bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers, vēsturnieks Aivars Stranga, vēsturnieks un pētnieks Kārlis Sils, politikas un vēstures pētnieks Māris Zanders, kā arī izrādes režisors Toms Treinis un aktieris Imants Strads, kurš iestudējumā atveido Kārli Ulmani.
Diskusijas laikā tika apspriests, kā no mūsdienu skatpunkta vērtēt Latvijas politiskos lēmumus Otrā pasaules kara priekšvakarā, kādas bija valsts militārās iespējas un sabiedrības noskaņojums, kā arī tas, ko Latvijas politiskā elite zināja un nojauta par gaidāmajiem notikumiem. Sarunā tika aktualizēts arī jautājums par to, kā Latvijas sabiedrība šodien dzīvo ar šo vēsturisko pieredzi, īpaši ņemot vērā mūsdienu ģeopolitisko situāciju un Krievijas militāro agresiju.
Diskusija tika organizēta saistībā ar Dailes teātra iestudējumu “Kur pazuda valsts”, kuru režisors Toms Treinis veidojis kā dokumentālu detektīvu par Latvijas okupāciju un Kārļa Ulmaņa personību. Iestudējuma dramaturģiju radījis Matīss Gricmanis, iedvesmojoties no Raimonda Staprāna dramaturģijas un diviem nozīmīgiem Dailes teātra uzvedumiem — “Gūsteknis pilī” (2011) un “Četras dienas jūnijā” (1989).
Izrāde pievēršas vienam no dramatiskākajiem Latvijas vēstures brīžiem, kad 1940. gadā Latvijas valsts neatkarība tika zaudēta. Tā aicina skatītājus domāt par politisko izvēļu cenu, vēsturisko atbildību un jautājumu, kas joprojām paliek aktuāls: vai Latvija varēja rīkoties citādi.
Diskusija bija daļa no plašākas kultūras un sabiedriskās sarunas par Latvijas vēsturi, politisko atbildību un valsts identitāti.
Programma: Staprāns 100
Kristians Brekte, iedvesmojoties no latviešu mākslinieces Džemmas Skulmes (1925–2019) meiteņu tēliem, kas līdzinās bērnu zīmējumiem un kurus māksliniece savā daiļradē īpaši daudz izmantoja pēdējās desmitgadēs, radījis mākslas darbu “Veltījums Džemmai Skulmei”.
Izmantojot Džemmas radītos meiteņu tēlus no gleznu sērijām “Atgriešanās” un “Modelis”, Brekte turpina naivo estētiku un raugās uz “modeļiem” veidos, kas raksturīgi pašam māksliniekam. Pāri murālim lasāms Džemmas citāts “Mēs visi esam sliekas, kurām jāirdina zeme”, kas interpretējams kā iepriekšējās paaudzes mākslinieces aicinājums jaunajiem visu nozaru censoņiem darīt augsni — valsti un sabiedrību — auglīgu.
Pats Kristians Brekte par šo mākslas darbu saka:
“Es domāju par nozīmēm. Izvēlējos Džemmas radītus zīmējumus, kas izskatās pēc bērnu skricelējumiem. Tie lika man domāt par to, ka bērni taču allaž zīmē un skricelē, sēžot skolas solā! Ar šiem zīmējumiem, es ceru, ka es pamudināšu cilvēkus atcerēties, kā tas bija — būt bērniem un ķēpāties, zīmēt neesošus radījumus uz pierakstu klažu malām. Ja bērniem niez nagi (un viņiem niez!), tad nu viņiem ir jāļauj ķēpāties un radīt. No tā var daudz kas labs izaugt! Tur ir potenciāls šedevriem.”
Caur šo murāli tiek realizēts tilts starp divu paaudžu māksliniekiem, kuru mākslinieciskajā praksē ir naivisma stilā gleznoti vai zīmēti modeļi, uzsverot abu nepārprotami spēcīgo tēlu sistēmu radīšanas specifiku, ar ko abi mākslinieki izceļas latviešu mākslas vēsturē. Džemma Skulme savā radošajā karjerā gleznoja ne tikai meiteņu aktus naivisma manierē, bet attīstīja arī tādas tēlu sistēmas kā kariatīdes, putnubiedēkļi un tautu meitas, savukārt Brekte ir labi pazīstams ar saviem mošķiem, kas attīstīti no latviešu un grieķu mitoloģijas.
Džemma Skulme bija viena no nozīmīgākajām un aktīvākajām padomju laika Latvijas kultūras dzīves veidotājām un veicinājusi Trešās atmodas kustību. Viņa nāca no ievērojamās Skulmju dzimtas, būdama gleznotāja Oto Skulmes un tēlnieces Martas Skulmes meita. 2019. gadā Džemma Skulme saņēma Purvīša balvu par mūža ieguldījumu.
Kristians Brekte ir ne tikai atzīts latviešu mākslinieks un scenogrāfs, bet arī pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā, kopš 2020. gada rudens — arī Glezniecības nodaļas vadītājs. Viņam rūp, lai studenti sasniedz tos ideālus, pēc kuriem paši tiecas. Tieši šī iemesla dēļ Skulmes citāts īpaši uzlūkojams kā pamudinājums darboties un kustēties, uzturot dinamisku vidi un veicinot labus apstākļus auglīgām idejām un darbiem.
Autors: Kristians Brekte
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Projekts saņēmis atbalstu Rīgas domes Kultūras projektu finansēšanas konkursā, kā arī no Latvijas Mākslas akadēmijas rektora prof. Kristapa Zariņa.
Izstāde “Pseidozinātniskā konference” Latvijas Zinātņu akadēmijas izstāžu zālē piedāvāja ironisku un konceptuāli daudzslāņainu skatījumu uz zināšanu, patiesības un interpretācijas attiecībām laikmetīgajā kultūrā. Projekts tika veidots kā fikcionāla konference, kurā mākslinieki “prezentē” dažādas pseidozinātniskas teorijas, izmantojot mākslas darbu kā vizuālu argumentu un spekulatīvas domāšanas instrumentu.
Izstāde bija strukturēta piecos tematiskos blokos, un tajā piedalījās desmit mākslinieki, kuri savos darbos pētīja robežu starp zinātnisku pieņēmumu, interpretāciju un absurda elementiem. Projekta koncepcijas pamatā bija ideja par dialogu starp paaudzēm: katrā mākslinieku pārī viens autors piedāvāja interpretēt jau esošu darbu, savukārt otrs to paplašināja ar jaunu, ironiski formulētu pseidozinātnisku teoriju.
Izstādē piedalījās Baiba Baiba un Anna Malicka, Katrīna Neiburga un Estere Grāvere, Krišs Salmanis un GolfClayderman, Ivars Grāvlejs un Jānis Šneiders, kā arī Miķelis Fišers, kura pseidozinātnisko ideju interpretēja māksliniece Kerija Arne. Šādā veidā projekts radīja daudzslāņainu diskusiju par mākslas interpretāciju, autorību un ideju transformāciju.
Konferences tematika tika apzināti turēta noslēpumā līdz izstādes atklāšanai, saglabājot konspiratīvu atmosfēru un pastiprinot pseidozinātnes estētikai raksturīgo mistifikācijas elementu. Šī spēle ar uztveri un informācijas uzticamību kļuva par centrālo izstādes konceptu.
Projekta kuratore Luīze Rukšāne izstādi raksturoja kā mēģinājumu caur mākslu reflektēt par informācijas uztveri mūsdienu sabiedrībā. Izstāde aicināja domāt par zinātnisko metožu nozīmi, par objektīvas patiesības iespējamību, par manipulācijām ar informāciju un par robežu starp ticamu zināšanu un spekulāciju. Šajā kontekstā par simboliski nozīmīgu norises vietu tika izvēlēta Latvijas Zinātņu akadēmija, kur zinātniskā autoritāte sastopas ar mākslas ironiju un kritisko skatījumu.
Kuratore: Luīze Rukšāne
Norises vieta: Latvijas Zinātņu akadēmija, Rīga
Organizators: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstādes arhitekts: Pauls Rietums
Grafiskais dizains: Linda Viļumsone
Tehniskie risinājumi: Horens Stalbe
Latvijas Zinātņu akadēmijas 2. stāva izstāžu zālē bija skatāma gleznotājas Ingrīdas Ivanes personālizstāde “Augšup-lejup”. Tajā eksponētas gleznas, kurās redzamas sienas un to fragmenti — plaisas, krāsu nolupumi, tapešu driskas.
Tas viss, kā saka pati māksliniece, neko daudz neatšķiras no zīmēm, ko laiks atstāj cilvēku sejās. Attiecības starp cilvēku un telpu Ivane pētījusi jau ilgāk, aplūkojot sienas pamestās un vecās ēkās un saprotot, ka katrai no tām ir savs īpašs stāsts.
Kāpnes, logi, tapetes un flīzes uz sienām, dažādas nišas, kas reiz bijušas paredzētas mēbelēm — visi šie elementi, kas kādreiz veidojuši telpu, tagad palikuši bez lietojuma. Mākslinieci interesē brīdis, kad ir laiks apstāties, pavērot vidi sev apkārt un pievērst uzmanību agrāk nesvarīgajam: kā zem lupas izsekot plaisām un līnijām, rast mierinājumu fantāziju pasaulē, ko uzbur dažādos krāsu triepienos un notecējumos ieraudzīti un iedomāti tēli.
Ivanei šī noslēgtība rada divējādas emocijas. No vienas puses, pavadīt laiku vienatnē darbnīcas četrās sienās ir pašsaprotama, ikdienišķa parādība. No otras puses, māksliniece stāsta, ka nespēja pilnībā izolēties no ārpasaules notikumiem un tajā valdošā satraukuma ir liels izaicinājums — noturēt sajūtu, ka pazīstamās, drošās sienas nav kļuvušas par ieslodzījumu.
Ingrīda Ivane dzimusi 1985. gadā Rīgā. Interese par kultūru, mākslu un literatūru rosinājusi studēt Latvijas Kultūras akadēmijā, kur iegūts bakalaura un maģistra grāds kultūras teorijā. Studējot tekstilmākslu, papildinātas gan vizuālās, gan tehniskās prasmes; studijas turpinātas Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā. Kopš 2013. gada māksliniece darbojas projekta “Zīmējumu teātris” izrādēs bērniem un pieaugušajiem. Grupu izstādēs piedalās no 2014. gada, ārpus Latvijas darbi izstādīti Igaunijā, Čehijā, Slovākijā, Itālijā un Austrālijā. Sarīkotas sešas personālizstādes Latvijā un Igaunijā.
Norises vieta: Latvijas Zinātņu akadēmija, 2. stāva izstāžu zāle
Norises laiks: 29.07.2021 – 06.08.2021
Ieeja bez maksas
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Pilsētvides objekts “Globālās sasilšanas templis”, ko Rīgas Esplanādē radījis tēlnieks Aigars Bikše, pievērš uzmanību vienam no aktuālākajiem mūsdienu jautājumiem — klimata pārmaiņām un to ietekmei uz sabiedrību. Instalācija veidota kā simboliska telpa pārdomām par cilvēka attiecībām ar dabu un par līdzsvara meklējumiem laikā, kad globālie procesi kļūst arvien intensīvāki un neprognozējamāki.
Darbs veidots kā templim līdzīga struktūra, kas skatītājam piedāvā ne tikai vizuālu, bet arī fizisku pieredzi. Instalācijā radītā atmosfēra iemieso nedrošības sajūtu, kas raksturīga laikmetam, kurā klimata pārmaiņas ietekmē politiskus lēmumus, ekonomiskos procesus un cilvēku ikdienas dzīvi.
Objekta centrā iestrādāta šūpoļu konstrukcija, kas kalpo kā metafora līdzsvara meklējumiem starp dažādām cilvēces interesēm un attieksmēm pret vidi. Šūpošanās kustība simbolizē svārstību starp rīcību un bezdarbību, starp cilvēka tehnoloģisko progresu un nepieciešamību saglabāt saikni ar dabas procesiem.
Instalācija vienlaikus piedāvā arī kontemplatīvu telpu pilsētas vidē. Apmeklētāji tiek aicināti uz mirkli apstāties, apsēsties templī un reflektēt par savu individuālo attieksmi pret klimata pārmaiņām, pretstatā ikdienas informācijas pārbagātībai un paātrinātajam dzīves ritmam.
Vasaras laikā instalāciju papildināja performanču programma, kas paplašināja darba konceptuālo lauku un rosināja domāt par pasaules savstarpējo saistību, līdzsvaru un cieņpilnu attieksmi pret vidi.
Projekta galvenie atbalstītāji ir Latvijā lielākā privātā enerģētikas uzņēmumu grupa AJ Power. “Mēs, izmantojot iegūto un uzkrāto pieredzi, pilnveidojam un attīstām savus enerģētikas un atkritumu apsaimniekošanas risinājumus, lai sniegtu uzņēmumiem iespēju iesaistīties aprites ekonomikā. Savā ikdienā strādājam gan ar atjaunīgo energoresursu projektiem, gan nodrošinām šķiroto atkritumu otrreizējo pārstrādi. Jebkura aktivitāte, kas veicina sabiedrības izpratni par klimata pārmaiņām ir vērtējama pozitīvi, jo tā tuvina mūs Latvijas klimatneitralitātes mērķu sasniegšanai. Aigara Bikšes projektu atbalstām, jo tas ļaus ikvienam labāk izprast klimata pārmaiņu ietekmi un darīs to atraktīvā veidā, veicinot cilvēku interesi un palīdzēs aizdomāties par to, ko mēs katrs varam mainīt savā ikdienā, lai mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi,” tā par mākslas projektu Roberts Samtiņš, "AJ Power" uzņēmumu grupas vadītājs.
Projekta tapšanā atbalstu sniedz Līvas grupa, izstrādājot mākslas instalācijas šūpoļu konstrukciju.
Autors: Aigars Bikše
Kuratore: Katrīna Jaunupe
Norises vieta: Esplanāde, Rīga
Atklāšana: 22.06.2021
Projekta veids: pilsētvides instalācija / publiskā māksla
Projekta organizators: fonds “Mākslai vajag telpu”
Foto: Andrejs Strokins
“Tšītšōrlinkizt” ir Georga Avetisjana darbs fonda “Mākslai vajag telpu” virtuālajai fotoizstādei “Atstatuvums”. Mākslinieka stāstījums par projektu:
Savā sociālās mākslas projektā un pētījumā ar antropoloģisku ievirzi esmu pievērsies Ziemeļkurzemes zvejniekciemiem starp Ventspili un Ģipku ar mērķi pētīt lībiešu krastu, lībiešus un lībiešu pēctečus kā vienu no visstraujāk izzūdošajām etniskajām grupām Latvijā, kas visilgāk saglabājusies tieši šajā Latvijas daļā, gar Baltijas jūras piekrasti. Man bija svarīgi satikt cilvēkus, kuri apzinās sevi kā lībiešus jeb līvus, vai lībiešu pēctečus. Šī teritorija vēl joprojām ir apvīta ar teikām, nostāstiem un dziesmām, kas izdziedamas lībiešu jeb līvu valodā. Poētisko vārdu “līvi” 90. gadu sākumā ieviesa Staltu ģimene. Šodien dzīvo aptuveni 20 cilvēki, kuri vēl runā lībiešu valodā, un kādi pieci, kas to studē un pēta arī akadēmiskā līmenī. Dažās Latvijas Republikas pilsoņu pasēs ir arī ierakstīta tautība “lībietis”.
Ziemeļkurzemes baltās kāpas un plašā ainava ir priežu smaržu ieskauta un apvīta ar kosmiski eksistenciālām vibrācijām. Šeit dzīvojošie ļaudis nav pazinuši vieglu dzīvi, jo tās pamatā ir bijis sūrs un fizisks darbs, izteikts darba tikums, kas veidojis vēja skartus, savrupus un sīkstus raksturus, atstājot pēdas savos pēctečos līdz pat mūsdienām. Lai spētu izjust šīs vietas un to iedzīvotājus, nolēmu būt tuvāk dabai un cilvēkiem kā ceļinieks, veicot ceļu gar piekrasti ar telti, laikā, kad ir sastopamas visas dabas stihijas — stiprs vējš, vasaras aukstās naktis, lietus un saule. Tādējādi paspilgtinot savu uztveri, iekšējās un ārējās maņas, saikni un izpratni par apkārtni mazliet citā dimensijā, viesojoties un ieklausoties ne tikai krasta ļaužu nostāstos, bet arī jūras un meža skaņās.
Kopš senseniem laikiem lībiešu dzīvi šajā nostūrī ir noteikuši trīs pamatelementi — biezie meži, liesā kāpu smilts un galvenā iztikas devēja — jūra. Aina, ko zvejnieks novēro, atgriežoties krastā, ir zaļi-balti-zilais lībiešu karogs, kurā ir iekodēta zaļā mežu josla, baltā liedaga strēle un zilie jūras ūdeņi. Šodien par Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem tiek uzskatīti četrpadsmit ciemi: Ģipka (Gipk), Melnsils (Mustānum), Kolka (Kūolka), Vaide (Vaid), Saunags (Sǟnag), Pitrags (Pitrõg), Košrags (Kuoštrõg), Mazirbe (Irē), Sīkrags (Sīkrõg), Jaunciems (Ūžkilā), Lielirbe (Īra), Miķeļtornis jeb Pize (Pizā), Lūžņa (Lūž) un Oviši (Pațikmō).
Lībieši ir viena no septiņām Baltijas jūras somu tautām, kuras runā somugru grupas valodā, kas ilgus gadsimtus ir tikusi pakļauta etniskai un lingvistiskai asimilācijai, postošiem kariem, fiziskai iznīcināšanai, kā arī piespiedu pārvietošanai. Lai gan somi un igauņi pūlējās panākt 1918. gadā neatkarību ieguvušās Latvijas valsts līdzdalību lībiešu glābšanā, attieksme bijusi visai vienaldzīga, uzskatot lībiešus par jau asimilētas etniskās grupas paliekām.
Latvijas valsts savu artavu tomēr ieguldīja lībiešu tautas nama celtniecībā Mazirbē, kuru ar radu tautu — somu, igauņu un ungāru — palīdzību pabeidza 1939. gadā. Tomēr drīz pēc tam rūpīgi diedzētos lībiešu kultūras asnus aizslaucīja padomju okupācija un Otrais pasaules karš. Lībiešus nesaudzīgi izkliedēja gan karš, gan vardarbīgā padomju pārtautošanas politika turpmākajos gados. Lībiešu krasts arī nonāca PSRS stingrajā robežzonas režīmā, kur tika izvietotas padomju militārās bāzes. Aizliegums zvejot Baltijas jūrā izkaisīja darbspējīgos lībiešus pa visu Latvijas teritoriju. Par sarunvalodu neatgriezeniski kļuva latviešu valoda, bet niecīgie kultūras sakari bija iespējami vien lielākajos centros — Ventspilī un Rīgā.
Svarīgi apzināties, ka lībiešiem ir bijusi liela nozīme mūsdienu latviešu valodas un kultūras tapšanā, jo mūsdienu latviešu valoda ir veidojusies lībiešu un seno baltu cilšu — latgaļu, zemgaļu, sēļu un kuršu — mijiedarbībā, kas ir arī pamatā tās unikālajam skanējumam. Atcerēsimies, ka latviešu valoda tomēr veidojusies bijušajās lībiešu teritorijās, un tas nozīmē, ka katram trešajam latvietim ir arī lībiešu saknes. Piemēram, Baumaņu Kārlis arī bija lībietis, un tieši viņš ir Latvijas valsts himnas autors.
Lībiešiem raksturīgais domāšanas veids, kā arī dzīves uztveres īpatnības eksistē latviešos un latviešu kultūrā vēl šodien. Neizprotot lībiešu kultūrvēsturisko mantojumu, nevar arī izprast Latvijas kultūrvēstures procesus. 19. gadsimtā bija aktivizējušās neskaitāmas diskusijas par to, kas ir latviešu identitāte, no kā tā ir veidojusies, un galu galā — kas ir latvieši?
Ņemot vērā, ka latviešu valoda ir baltu valoda, kas pieder pie indoeiropiešu valodu saimes, tad nākamais solis bija izvērtēt pārējās Latvijā dzīvojošo tautu valodas. Tātad kuršu, zemgaļu, sēļu un latgaļu tautu valodas pieder pie indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupā, savukārt, lībiešu valoda ir gandrīz izzudusi urāliešu saimes somu grupas valoda. Lībiešu valoda ir arī vienīgā no divām autohtonajām valodām Latvijas teritorijā, kas juridiskā aspektā netika uzskatīta ne par tautas valodu, ne par svešvalodu visā valsts teritorijā. Varam secināt, ka šis ir bijis un vēl joprojām ir viens no būtiskākajiem lībiešu pašsaglabāšanās uzdevumiem — bez valodas, kultūras un vēstures, kā arī pārmantojamām tradīcijām nevienai tautai vai kopienai nav iespējama nekāda pastāvēšana un eksistence. Lai gan Ziemeļkurzemes lībieši vienmēr ir centušies pastāvēt paši par sevi starp latviešiem un neliela daļa arī ir spējusi saglabāt savu valodu, kultūru un tradīcijas, tomēr robeža starp lībiešiem un latviešiem nav un nebūs īsti skaidra.
Lībiešu kopiena tuvākajā nākotnē, iespējams, nebūs tāda, kāda tā reiz ir bijusi. Lai arī neliela tās daļa vēl atrodas šajā piekrastes daļā vai arī ir ieradusies no citiem Latvijas apgabaliem 2020. gadā izsludinātās pandēmijas dēļ. Šodien lībiski runājošas tautas atjaunošana ir vairāk tāds utopisks sapnis, nevis realitāte, jo lībieši ir mainījušies un pārveidojušies gluži tāpat, kā ir mainījusies un pārveidojusies visa pārējā pasaule.
Pirms pētījumu uzsākšanas izstādes fotogrāfus konsultēja kultūras antropoloģe un Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela, sniedzot ieskatu lauka pētījuma metodēs un ētiskajos principos darbā ar dažādām sociālajām grupām.
Autors: Georgs Avetisjans
Izstāde: “Atstatuvums” — virtuāla fotoizstāde, www.atstatuvums.lv
Kuratore: Katrīna Jaunupe
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Projekts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu.
Fonds “Mākslai vajag telpu” tīmekļa vietnē www.atstatuvums.lv atklāja virtuālu fotoizstādi “Atstatuvums”, kurā skatāmi sešu fotogrāfu mākslas projekti. Tie veidoti kā personiski un ilgstoši foto pētījumi, kuros mākslinieki dokumentē savu tiešo pieredzi ar dažādām Latvijas sabiedrības grupām.
Izstādes projekti piedāvā tuvāk iepazīt sešas atšķirīgas kopienas:
Indiešu kopienu Latvijā; ģimenes, kurās adoptēti bērni; cilvēkus ar mentāliem traucējumiem; pusaudžus bērnunamā; Ziemeļkurzemes lībiešus (līvus); Lucavsalas iedzīvotājus.
Projektā piedalījās fotogrāfi Andrejs Strokins, Kristīne Madjare, Reinis Hofmanis, Georgs Avetisjans, Ieva Balode un Iveta Gabaliņa. Katrs no viņiem vasaras mēnešos strādāja ar izvēlēto kopienu, pavadot laiku kopā ar tās dalībniekiem, veidojot attiecības un dokumentējot viņu ikdienu. Mākslinieki fiksēja sadzīves detaļas, sarunas, video fragmentus un situācijas, kas ļauj tuvāk iepazīt cilvēkus un viņu dzīves stāstus.
Projekta mērķis ir pievērst uzmanību dažādām sabiedrības grupām un atklāt to cilvēcisko un emocionālo pieredzi. Izstāde aicina skatītāju paskatīties pāri stereotipiem un sociālajām robežām, atgādinot, ka māksla spēj radīt telpu empātijai, dialogam un savstarpējai izpratnei.
Pirms pētījumu uzsākšanas fotogrāfus konsultēja kultūras antropoloģe un Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela, sniedzot ieskatu lauka pētījuma metodēs un ētiskajos principos darbā ar dažādām sociālajām grupām.
Izstādes kuratore Katrīna Jaunupe par projekta ideju saka:
“Veidojot izstādes Atstatuvums koncepciju un tās virtuālo ekspozīcijas telpu, man svarīgākā bija pārliecība, ka mēs visi esam vienlīdzīgi. Ikviens cilvēks vēlas būt mīlēts, atzīts un uztverts kā vērtība. Nevis pēc ārējām pazīmēm vai sasniegumiem, bet cilvēciskā līmenī. Māksla ir viens no precīzākajiem veidiem, kā runāt par cilvēcību — par sevi un pasauli, kurā dzīvojam un kādu vēlamies veidot.”
Virtuālā izstāde kopš 22. oktobra ir pieejama vietnē www.atstatuvums.lv, un nākotnē projektu plānots realizēt arī fiziskā izstādes formātā.
Izstādes atklāšanas dienā notika arī tiešsaistes diskusija fonda “Mākslai vajag telpu” Facebook lapā, kurā piedalījās projekta fotogrāfi un kuratore. Sarunu moderēja kultūras antropoloģe Rūta Muktupāvela, pievēršoties projekta procesam, mākslinieku pieredzei un pētījuma rezultātiem.
Projekts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu.
Vizuālo identitāti un grafisko dizainu veidojis Ģirts Reiniks, video autors – Rolands Briedis, savukārt tīmekļa vietnes risinājumu izstrādājusi reklāmas aģentūra “Wrong”.
“Izredzētie” ir Ievas Balodes darbs fonda “Mākslai vajag telpu” virtuālajai fotoizstādei “Atstatuvums”. Māksliniece tajā pievēršas cilvēkiem ar mentālās veselības traucējumiem. Mākslinieces stāstījums par projektu:
Katrā sabiedrības veidotā struktūrā pastāv zināmi nosacījumi, lai tā spētu pastāvēt un līdzāspastāvēt ikvienam. Šie nosacījumi veidoti, balstoties uz pētījumiem par sabiedrības bioloģiskajām, sociālajām un psiholoģiskajām vajadzībām, kuras vairumam ir ļoti līdzīgas, no kā arī iespējams izsecināt dažas tēzes par sabiedrības normām. Diemžēl šādas sabiedrības struktūras neparedz vietu izņēmumiem — tiem indivīdiem, kuru vajadzības atšķiras un līdz galam neiekļaujas vispārpieņemtajās normās.
Kapitālistiskajā sistēmā individuālā brīvība ir paredzēta tikai tiem, kas spēj sniegt augstākās intelektuālās, ekonomiskās vai fizioloģiskās spējas (skaistums, spēks, pievilcība utt.), taču pastāv kāda sabiedrības daļa, kas nespēj līdz galam sniegt šādas “pārākuma” spējas savas mentālās veselības dēļ. Tie ir cilvēki ar bipolāriem, šizofrēnijas un citiem mentāliem traucējumiem. Šo cilvēku dziļākā vēlme ir iekļauties un justies novērtētiem, taču nereti viņiem tāda iespēja tiek liegta, pat ja viņu mentālais stāvoklis nav sabiedrību apdraudošs.
Šī projekta laikā satiku vairākus šādus cilvēkus, kas bija ļoti patiesi, izteikti sensitīvi un draudzēties griboši, kuri atklāja man savas dzīves traģēdiju, ar kuru viņi spējuši sadzīvot un līdzāspastāvēt veselākiem sabiedrības locekļiem. Viņi bieži ir ārkārtīgi vientuļi, līdz galam nesaprasti un ārkārtīgi jutīgi cilvēki, kas pasauli izjūt citādāk, smalkāk nekā mēs, kas ir iemācījušies pielāgoties vispārpieņemtajām sabiedrības normām.
Lai gan viņiem pašiem nereti šķiet, ka viņi ir nolādēti, es viņus saucu par izredzētajiem, jo, iespējams, kultūra, kurā mēs dzīvojam nav gatava pieņemt šos citādos, kas pasauli jūt un redz atšķirīgi, jo slimība, no kuras viņi cieš, joprojām nav zinātniski izpētīta un saprasta.
Šie ir tikai daži manis izgaismotie stāsti no satikšanās reizēm.
1. T. vēlajos tīņu gados tika noteikta diagnoze — šizofrēnija. Panikas lēkmes, trauksme, depresijas uzplaiksnījumi, bezmiegs un tam sekojošie afekta stāvokļi bija viņas ikdiena daudzu gadu garumā. Nezinot, kā citādi tikt galā ar šiem simptomiem, viņa stresu centās pārvarēt, griežot sev rokas un vairākkārt mēģinot izdarīt pašnāvību. Tagad viņa ir precējusies trīs bērnu māte un tikai nesen uzzināja, ka viņai visus šos gadus ir bijusi neārstēta laima slimība, kas kopā ar citām komplikācijām ir radījusi šizofrēnijai līdzīgus simptomus. Tagad T. ar psihoterapijas palīdzību ir atklājusi jaunus, veselīgus veidus, kā pārvarēt slimības izraisītās trauksmes.
“Šķiet, Hermanim Hesem bija tāda brīnišķīga doma: vājprātīgais no ģēnija atšķiras ļoti maz un tikai ar vienu lietu — abi spēj lidot plašos ideju augstumos, taču ārprātīgajiem, atšķirībā no ģēnijiem, nav stūres, kas palīdzētu viņiem virzīties uz pareizo pusi. Taču tagad es zinu, ka ne vienmēr ir vajadzīgs stūres rats, jo virzība uz priekšu var notikt arī citādāk.”
2. P. jau gadu palīdz Krimuldas baznīcas mācītājam un baznīcas kopienai, dzīvojot un uzturoties tur vairākas dienas nedēļā. Savulaik viņš pabeidza amatniecības vidusskolu, kādreiz viņam patika fotografēt.
“Šeit es atrodu mieru. Mācītājs man iemācīja tādu vārdu makários, kas grieķu valodā nozīmē “svētlaimīgs”. Kad esmu šeit vai kad ejam pirtī, es jūtu šo makários. Klusumā ir miers un kopā būšanā ir miers. Cilvēkam ir jābūt kopā ar citiem cilvēkiem.”
3. Rihards nodarbojās ar skeitbordu un snovbordu, mācījās Tallinas Universitātes Baltijas Filmu un Mediju Augstskolā, kur paguva uztaisīt pāris dokumentālās filmas, kas tika rādītas daudzviet Latvijā. Studiju gados šis tas nogāja greizi, pamēģinot dažas psihedēliskās vielas.
Tagad viņš jau gadu nav bijis slimnīcā, dzīvo Āgenskalnā un gandrīz katru dienu iet pastaigā gar Māras dīķi. Tur ir krēsls, kurā iegrebts viņa vārds, ko viņš iegreba kopā ar draugu pēc kādas trakas nakts. Tagad viņš to dēvē par savu krēslu, savu miera vietu, lai gan nakts, kad tas tika iegrebts, bija trauksmaina.
“Par to iegrebto vārdu man nepatīk runāt, tās ir sliktas atmiņas.”
4. N. strādā par programmētāju. Daži, iepazīstoties ar viņu, uzskata viņu par slēpto ģēniju, viņš pats gan to noliedz. Viņu interesē izzināt un saprast lietu kopsakarības, taču reizēm šīs kopsakarības kļūst pārāk satraucošas.
“Mans prāts ir kā miris koks — domas kā zari atzarojas, tiecoties pēc gaismas, pēc plašuma, taču koks ir izžuvis, sauss, gluži kā prāts, kam ir savas robežas un kas mani iegrožo.”
5. Z. ir beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Viņu vienmēr ir interesējusi glezniecība, līnija un krāsa. Caur to viņa jūt arī pasauli un iepazīst savu prātu.
“Prāts ir kā vējš un ūdens. Es caur līnijām sekoju līdzi un vēroju savus prāta paternus. Visi procesi ir viļņveida. Nekas šajā pasaulē nav statisks. Viss ir viļņi un vibrācijas. Arī komunikācijā ar cilvēkiem es meklēju viļņveida saplūšanu. Bieži cilvēki tam nav gatavi.”
Studējot Mākslas akadēmijā, Z. piemeklēja pirmā psihoze, pēc kuras bija jāmeklē medicīniskā palīdzība.
Ieva Balode (1987) ir māksliniece un filmu kuratore, kas galvenokārt strādā ar analogo attēlu un dažādām tā izmantošanas iespējām. Ieva ar saviem darbiem ir piedalījusies gan vietēja, gan starptautiska mēroga izstādēs, kas nereti rezultējas ne tikai fotogrāfiju, bet arī instalāciju, kino un performanču veidā. Viņa ir arī mākslinieku kolektīva un analogās filmu laboratorijas “Baltic Analog Lab” dibinātāja, kas piedāvā telpu radošai izpētei un apmācībām dažādu līmeņu analogo mediju interesentiem. Tāpat viņa ir arī eksperimentālā filmu festivāla “Process” vadītāja. Savos darbos viņa interesējas par cilvēka psihi, tās attīstības procesiem, cilvēka apziņas un zemapziņas robežām, un visam, kas sniedzas aiz tām.
Pirms pētījumu uzsākšanas izstādes fotogrāfus konsultēja kultūras antropoloģe un Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela, sniedzot ieskatu lauka pētījuma metodēs un ētiskajos principos darbā ar dažādām sociālajām grupām.
Autors: Ieva Balode
Izstāde: “Atstatuvums” — virtuāla fotoizstāde, www.atstatuvums.lv
Kuratore: Katrīna Jaunupe
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Projekts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu.
Valmieras teātra kafejnīcas galerijā tika atklāta mākslinieka Jāņa Šneidera personālizstāde “Ārā”, kurā eksponēti nesen tapuši mazformāta darbi. Izstāde turpina mākslinieka iepriekšējos pētījumus par telpas uztveri, realitātes struktūru un robežu starp redzamo un neredzamo.
Šneidera darbos galvenais izteiksmes instruments ir perspektīvas režģis, kas kļūst par rīku telpas konstruēšanai un vienlaikus arī tās destabilizēšanai. Mākslinieks izmanto šo klasisko kompozīcijas principu kā eksperimentālu sistēmu, kurā iespējams radīt dažādas telpas konfigurācijas un interpretācijas. Režģis gleznās var šķist vienlaikus izplests uz priekšu, pacelts augšup vai iestiepies dziļumā, radot ne vien telpisku, bet arī uztveres spriedzi.
Izstādē skatāmie darbi turpina idejas, kuras mākslinieks attīstīja izstādē “Vieta” galerijā “LOOK!” Rīgā. Šajos darbos Šneiders pēta, kā virsmas struktūra, reljefs un matērija var kļūt par informācijas nesēju. Perspektīvas režģis viņa gleznās bieži transformējas organiskās struktūrās, kas atgādina dabas veidotas formas — aizaugušas spraugas bruģī, ar vagām sadalītu lauku vai rindās stādītu mežu. Rezultātā rodas telpas, kurās nav nosakāms konkrēts mērogs, un abstrakcija kļūst par veidu, kā radīt vienlaikus svešu un pārsteidzoši tuvu pasauli.
Izstādes laikā notika arī vairāki publiski pasākumi. Valmieras Mākslas dienu programmas ietvaros tika rīkota mākslas zinātnieces un kuratores Augustes Petres lekcija par latviešu 20. gadsimta otrās puses un mūsdienu mākslu, savukārt Jānis Šneiders vadīja radošo darbnīcu bērniem, kurā telpas un uztveres jautājumi tika pētīti caur ēnu spēļu principu.
Jānis Šneiders ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu un studijas turpina maģistrantūrā vizuālās komunikācijas programmā. Par izstādi “Vieta” viņš nominēts Purvīša balvai. Mākslinieks vairākkārt sadarbojies ar fondu “Mākslai vajag telpu”, tostarp piedalījies projektā “Skaņai vajag mākslu” MVT Vasaras mājā, kā arī iesaistījies fonda izglītības programmās, vadot sarunas ar skolēniem par mūsdienu mākslu.
Norises vieta: Valmieras teātra kafejnīcas galerija
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Foto: Valmieras Drāmas teātris
“Pāragri pieaugušie” ir Kristīnes Madjares darbs fonda “Mākslai vajag telpu” virtuālajai fotoizstādei “Atstatuvums”. Māksliniece tajā pievēršas pusaudžiem, kas aug bērnunamā. Mākslinieces stāstījums par projektu:
Man pretī nāca meitene un puisis, viņi, cieši apskāvušies, sačukstējās, smējās un pagāja man garām. Bija 1. jūlijs. Nupat biju izkāpusi no autobusa, kas mani atveda gandrīz līdz bērnunama durvīm. Pietura atradās pie garas koka dēļu sētas. Izejot cauri vārtiņiem, nonācu uz meža takas, kas mani aizveda līdz koka mājiņām.
Tajā dienā satiku šo pārīti vēl vismaz desmit reižu, tikpat cieši saķērušos. Katru reizi novēroju viņus tā, it kā pirmo reizi būtu ieraudzījusi pusaudžu pārīti, kas bauda pirmo mīlestību. Lai gan esmu par viņiem divreiz vecāka, it kā gudrāka un pieredzējušāka, es jutos kā svešķermenis, kas par šo dzīves pieredzi neko nezina.
Viņi ir apbružājušies daudz vairāk un bez sagatavošanās iemesti pieaugušo dzīvē, kas tagad jādzīvo pēc kādas “pareizās” sistēmas, jo viņu iepriekšējā dzīve ir izrādījusies “kļūda”. Bērnunamā dzīvojošie jaunieši bieži vien ir nesaprasti, apmulsuši, pazuduši un vientuļi. Tāpēc tāds vienkāršs pieskāriens likās kaut kas negaidīts, bet tik skaists un patiess.
Jo vairāk laika tur pavadīju, jo vairāk pamanīju, cik ļoti svarīgs bērnunama iemītniekiem ir fiziskais kontakts. Apskāviens vienam ar otru, ar audzinātājiem, darbiniekiem un pēc regulāras viesošanās arī ar mani. Viņi var būt “pareizi” vai “nepareizi”, bet pieskāriens ir tas, kas vieno. Pieskāriens mierina un dziedina. Tik vienkārši, bet mūsdienās tik ekskluzīvi un bieži vien arī grūti sasniedzami katram no mums.
Kristīne Madjare (1987) apguvusi fotogrāfiju Tartu Mākslas akadēmijā, papildus studējusi arī Hannoveres Lietišķo zinātņu un mākslas universitātē Vācijā un ISSP, kā arī piedalījusies vairākās izstādēs gan Latvijā, gan ārzemēs. Ikdienā Kristīne daudz strādā modes fotogrāfijā, kā arī veido kultūras pasākumu fotoreportāžas. Pēdējos gados savā radošajā darbībā viņa pievērsusies dažādām nošķirtām, nesaprastām kopienām un sarežģītiem dzīvesstāstiem, gan dokumentējot savu dzimto pilsētu, gan arī novērojot kristiešu kopienu, kas ārstējas no atkarībām. Kristīnei fotogrāfija ir veids kā piespiest sev komunicēt ar ārpasauli, tā ļauj nonākt vietās un situācijās, kur citādi nenonāktu, un procesā ne vien iepazīt līdz tam neapzinātu vietu un cilvēkus, bet arī labāk iepazīt pašai sevi.
Pirms pētījumu uzsākšanas izstādes fotogrāfus konsultēja kultūras antropoloģe un Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela, sniedzot ieskatu lauka pētījuma metodēs un ētiskajos principos darbā ar dažādām sociālajām grupām.
Autors: Kristīne Madjare
Izstāde: “Atstatuvums” — virtuāla fotoizstāde, www.atstatuvums.lv
Kuratore: Katrīna Jaunupe
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Projekts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu.
“Dārzs uz salas” ir Reiņa Hofmaņa darbs fonda “Mākslai vajag telpu” virtuālajai fotoizstādei “Atstatuvums”. Mākslinieks tajā pievēršas Lucavsalas mazdārziņu iedzīvotājiem. Mākslinieka lauka dienasgrāmata:
31. jūlijs, 2020. Iebraucot Lucavsalā no Mūkusalas apļa, gaiss mainās jau pēc pāris minūtēm. Nonāku pavisam citā smaržu un skaņu pasaulē. Tikko pļautas zāles smarža, garām aizbrauc auto ar kūtsmēsliem piekrautu piekabi. Puķu aromāts, kāds dedzina zarus. Uz ceļa izbērti āboli, kas tur trūd un skābeni ož. Kāds grilē gaļu. Vienīgais, kas atgādina, ka esi pilsētā, ir nemitīgi auto trokšņi fonā, taču, ejot dziļāk salas iekšienē, arī tie noklust. Parādās trimmeru un zāles pļāvēju rūkoņa, āmuru klaudzieni, kukaiņu dūkoņa un putnu balsis.
Pirmo reizi Lucavsalā ierados pirms 5 gadiem, bija auksts ziemas vakars, un tā šķita degradēta teritorija. Tagad, pēc daudziem apciemojumiem, tā atklājas pavisam citā veidolā. Pilsētas un varas iestāžu piemirsta vieta, kuras nozīme tiek aktualizēta līdz ar pārdošanas plāniem. To, kāda Lucavsala ir šobrīd, veido cilvēki, kas tur uzturas. Gandrīz viss, kas notiek Lucavsalā, varētu tikt raksturots kā pašiniciatīva un pašdarbība. Tā ir kā viens liels ūdens ieskauts dārzs, kuru pa maziem posmiņiem, katrs kā juzdami un prazdami, aprūpē vietējie. Lucavsalu caurvij šauri ceļi jeb līnijas un šķērslīnijas. Daļa teritoriju ir norobežotas ar zemām sētiņām, nepārredzamiem žogiem un vārtiem, no kuriem daži ir slēdzami. Lielākā daļa dārza būdiņu, sētu un sirsniņmājiņu ir pašu taisītas.
9. augusts, 2020. Braucot uz Lucavsalu, vairs neplānoju iepriekš norunātas tikšanās, jo citādi tās rezultējas ar svaigi nopļautiem zālieniem un sapucētiem cilvēkiem dārzā. Nevēlos sakoptāko dārzu kolekciju, tādēļ turpmāk uzrunāju nejauši sastaptus cilvēkus. Vairums iedzīvotāju, ar kuriem izveidojas saruna, cienā ar ko dārzā izaudzētu. Svetlana, piemēram, pacienā ar gurķīti un izrauj bunti ar burkāniem, Maija iedāvina spainīti ērkšķogu, Laura — pašu dārzā augušu persiku. Šāda viesmīlība šķiet negaidīta vietā, kur katrs savu zemes pleķīti apjozis ar žogu. Vairākkārt novēroju, ka pirmais darbs, kam ķeras klāt dārziņu kopēji, ir ābolu lasīšana. Ja tos nenolasa laikus, augsne kļūstot skāba un zāles vietā sāk augt sūnas.
8. septembris, 2020. Vakars, krēsla. Ar Emīlu sarunājam tikties Maģiskajā Dārzā, kur šogad notika festivāls NIRVANA. Pie festivāla iekārtošanas darbiem strādāja arī Emīls. Viņš stāsta par plāniem būvēt māju uz riteņiem: “Vienkārši uztaisīt māju, lai man nekad mūžā vairs nevienam nebūtu jāmaksā īre, lai es varētu dzīvot savā dārzā, audzēt savus dārzeņus un dzīvot laimīgi.” Emīls stāsta par dārziņa uzturēšanu kā par transformatīvu pieredzi. Pieredzi, kas līdz ar “veselīgo” draugu iegūšanu (tādu, kas neko nelieto, nodarbojas ar jogu, meditāciju, masāžām vai dziedāšanu), Emīlu izmainījusi. “Un tad dārziņš, tas dārzs nomierina.” Emīls aktīvi sāka iesaistīties arī Lucavsalas aizstāvības pasākumos, kad Rīgas dome izsludināja Lucavsalas izsoli. Tajā laikā dzima Emīla Zaķmena tēls — 21. gs. varonis, kas iesaistās vides, veselības un dzīvnieku aizsardzības kampaņās. Kā Emīls pats saka: “Vajadzēja iznest spēku uz āru.” Sākotnēji tas bijis paštaisīts zaķa kostīms, nu jau cepure ar zaķa ausīm, kuras dizains uzlabots gadu gaitā.
11. septembris, 2020. Vakarpuse. Braucu ar riteni uz Lucavsalu. Kavēju. Arī Rasma kavē. Viņa nākusi tālu ceļu, lai satiktos. Runājamies, ejot uz Rasmas dārziņu. Rasma Lucavsalā ir jau no četru gadu vecuma, kad 1940. gadu beigās viņas māte sāka te iekopt zemes pleķīti. Rasma stāsta, ka pazīst sevis pārraudzītajā Lucavsalas teritorijā. Un visi šeit zina Rasmu. Viņa esot vienīgā, kas ir starp pilsētas pārvaldi un Lucavsalu, viņai ir teikšana. “Rīgas Dome ar mani rēķinās, viņi mani pazīst. Viņi zina, ka, ja es kaut ko esmu teikusi, tad tas tā arī būs. Es nepadošos, saprotiet?”
Lucavsalā nomas līgumi tiek noslēgti uz vienu gadu. Rasma uzskata, ka tas vieš kārtību un ļauj paturēt labos īrniekus, kas kopj dārziņus un var nomaksāt īri, savukārt īrnieki ar nenopietniem nolūkiem atsijājas. Šķiet, ka gada nomas sistēma arī raksturo ikdienas dzīvi Lucavsalā — tā ir nenoteikta, pagaidu un sezonāla. Kādu brīdi ejam klusējot. Pēc mirkļa Rasma saka: “Ja jūs tiekaties ar mani, tad visi būs ar mieru (fotografēties — aut.), man pretī nerunās, ja vajadzīgs, tad vajadzīgs. Tā tas ir.”
Lucavsalas nākotne ir neskaidra, zeme ir nenoteiktā statusā. Tā ir pagaidu oāze tiem, kas tur apmetušies. Taču tās likteņa lemšanā iesaistītas vairākas puses. Šai vietai ir sava vēsture un, pat ja tajā nav kultūrvēsturisku pieminekļu, tai pašai par sevi ir kultūrvēsturiska nozīme. Tā ir autonoma Rīgas daļa, kur norit dzīve, kas lielā mērā ir tieši tāda pati kā pirms vairākām desmitgadēm. Savrupa, pašpietiekama, noslēgta nejaušam vai pēkšņam iebraucējam, taču rosīga un atsaucīga.
Tie, kas šeit mitinās, pārzina teritorijas ierobežojumus. Kāds pielāgojas un veido jaunus risinājumus, kamēr cits tos apiet, lai izdzīvotu. Nenoteiktība nemazina cilvēku entuziasmu savu teritoriju labiekārtot un apdzīvot atbilstoši savām vajadzībām. Nenoteiktība veicina radošumu, bet radošums — zināmu iesakņošanos un piederības sajūtu vietai, ko pats esi radījis.
12. septembris, 2020. Sestdiena. Braucam uz Lucavsalu kopā ar filmētāju Rolandu. Viņam tā ir pirmā reize Lucavsalā. Viņa sieva uztraucās, vai turp doties maz ir droši. Vispirms braucam uz Kazas sēkli tikties ar Uldi. Pusceļā apstājamies. Vieta, kur pirms 10 dienām fotografēju “džungļus”, ir izcirsta, un notiek ceļa būvniecība. Šī ir neapdzīvotā Lucavsalas daļa, un nevienam savs dārziņš tamdēļ nav jāpamet.
Līdz Kazas sēkļa 1. šķērslīnijai brauciens ir lēns. Ceļš lielām bedrēm, kuras mēģināts aizlāpīt ar visu iespējamo — šīferi, ķieģeļiem, būvgružiem, nezālēm, pat āboliem. Jaunā likumdošana neparedz patvaļīgu ceļu “remontu”. Reizēm pašvaldības policija ierodas apturēt ceļa labotājus.
Uldis ir tas, kuram vairāki kaimiņi uzticējuši pirmās šķērslīnijas mājiņu atslēgas. Uz manu jautājumu, vai suns nekodīs, Uldis atsaka: “Nevar zināt!” Paliekam runāt turpat uz ceļa. Ceļa otrā pusē divas kaimiņienes (divas Lauras) krāmē ķerrā malku un ved to uz dārzu.
Kopienas sajūta veidojas kaimiņu un draugu dēļ, kas apkārt. Tie, kas nonākuši Lucavsalā, aicina savus draugus pievienoties. Oskars un Kate, kuriem ir dārziņš Kazas sēklī, saka: “Draugi ir iemesls, kāpēc Lucavsalā ieradāmies. Viņi šobrīd ar dārzu ir pārvākušies, taču tieši viņi ir tie, kas mēģināja izveidot komūnu un savā ziņā tas ir izdevies — vēl pirms pāris dienām mēģinājām pierunāt jaunus iemītniekus ievākties. Savā ziņā tā ir pyramid scheme.”
Reinis Hofmanis (1985) ir mākslinieks un praktizējošs fotogrāfs, kura darbus raksturo sociālantropoloģisks skatījums un interese par dažādām sabiedrības grupām un to radīto vai ietekmēto vidi. Reinis apguvis fotogrāfiju Lietišķo zinātņu un mākslas universitātē Hannoverē un ieguvis maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā. Izstādēs piedalās kopš 2003. gada, veidojis vairākas personālizstādes Latvijā un ārvalstīs. 2012. gadā ieguvis “Archifoto” galveno balvu, 2013. gadā ieņēmis 2. vietu “Sony World Photography Awards” arhitektūras kategorijā, 2018. gadā veidojis fotogrāfiju sēriju Latvijas paviljonam Venēcijas Arhitektūras biennālē. Reiņa darbi ir publicēti “New York Times”, “Financial Times”, “Spiegel”, “Esquire”, “Bloomberg”, “Le Monde”, “The British Journal of Photography” un citviet. Vairāk info: www.reinishofmanis.lv.
Pirms pētījumu uzsākšanas izstādes fotogrāfus konsultēja kultūras antropoloģe un Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela, sniedzot ieskatu lauka pētījuma metodēs un ētiskajos principos darbā ar dažādām sociālajām grupām.
Autors: Reinis Hofmanis
Izstāde: “Atstatuvums” — virtuāla fotoizstāde, www.atstatuvums.lv
Kuratore: Katrīna Jaunupe
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Projekts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu.
“Indiešu komūna Rīgā” ir Andreja Strokina darbs fonda “Mākslai vajag telpu” virtuālajai fotoizstādei “Atstatuvums”. Fotogrāfs tajā pievēršas Latvijas indiešu kopienai. Projekta apraksts:
Pēdējo gadu laikā Rīgā aizvien biežāk sastopamāka un pamanāmāka kļūst indiešu kopiena. Pārsvarā tie ir gados jauni cilvēki, kuri ir atbraukuši uz Latviju studēt un strādāt. Taču indiešu kopienā ir arī tādi cilvēki, kuri ir integrējušies vietējā sabiedrībā un savu dzīvi saista tieši ar Latviju. Lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju saskarsme ar indiešu kopienu ir visai pavirša un pārsvarā saistīta ar ēdināšanas pakalpojumiem. Raugoties uz šo situāciju no malas, šķiet, ka mēs dzīvojam vienā telpā, taču atrodamies paralēlās pasaulēs, kuras pārklājas tikai primāro vajadzību apmierināšanai. Šis projekts ir balstīts Andreja personīgajā zinātkārē par citādo un neizzināto Latvijas sabiedrības daļu.
Šī sabiedrības daļa tik tiešām ikdienas dzīvē lielākajai daļai Rīgas sabiedrības ir cieši klāt — klientu servisā, biznesā, studijās, arī dalītajos mājokļos. Taču, neskatoties uz to, šķiet, ka šī līdzāspastāvēšana rezultējusies miermīlīgā, taču ignorantā procesā, jo indiešu kultūras pamatprincipi balstās svešās vides pieņemšanā, nevis ekspresīvā apgūšanā. Līdz ar to sabiedrība pārsvarā nav informēta, kādos apstākļos indieši nokļuvuši Latvijā, kā arī pat neiedomājas, kā iebraucēji risina mazo biznesu uzturēšanu un citus līdzīgus jautājumus. Latvijā darbojas nevalstiska organizācija “Make Room”, kas veicina dažāda veida sadarbību starp Latviju un Indiju un kalpo arī par savstarpējā atbalsta sistēmu. Andreja fokusā, veicot vizuālās mākslas pētījumu, galvenokārt izvirzījās jautājums par to, kā indiešu kopienas pārstāvji jūtas šeit, kas ir lielākie šķēršļi, kas ikdienas dzīvē jāpārkāpj, un vai viņi jūtas kā daļa no mūsu sabiedrības.
Andrejs Strokins (1984) ir latviešu fotogrāfs, kas galvenokārt strādā ar dokumentālo fotogrāfiju, fotoarhīviem un vernakulāro jeb atrasto fotogrāfiju. Viņš ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu un ieguvis papildu izglītību dažādos fotokursos un radošajās darbnīcās. Līdz šim piedalījies grupu izstādēs Latvijā un ārvalstīs, sarīkojis personālizstādi “Cilvēki kāpās” Lietuvā (2014) un “Traucējumi un šķēršļi” LLMC Ofisa galerijā (2015). Pēdējo gadu laikā viņš ir guvis aizvien augošu atzinību vairākos vietēja un starptautiska mēroga konkursos un izstādēs. Papildus personīgajiem projektiem Andrejs darbojas kā neatkarīgais fotogrāfs, dokumentējot kultūras vai mākslas notikumus, uzņemot portretus un veicot dažāda veida izdevniecības darbus.
Pirms pētījumu uzsākšanas izstādes fotogrāfus konsultēja kultūras antropoloģe un Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela, sniedzot ieskatu lauka pētījuma metodēs un ētiskajos principos darbā ar dažādām sociālajām grupām.
Autors: Andrejs Strokins
Izstāde: “Atstatuvums” — virtuāla fotoizstāde, www.atstatuvums.lv
Kuratore: Katrīna Jaunupe
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Projekts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu.
Šis ir Ivetas Gabaliņas darbs fonda “Mākslai vajag telpu” virtuālajai fotoizstādei “Atstatuvums”. Māksliniece tajā pievēršas ģimenēm, kurās aug adoptēti bērni. Mākslinieces stāstījums par projektu:
No visiem putniem vismīklainākā man šķiet dzeguze. Ikreiz, kad dzirdu to kūkojam, es automātiski sāku skaitīt līdzi. Neko nevaru sev padarīt, muļķīgs bērnu dienu ieradums. Taču ne jau kūkošana mani tik ļoti interesē un vienlaikus mulsina, bet gan dzeguzes izdzīvošanas stratēģija — iedēt savu olu svešā ligzdā un vienlaikus nolemt jau tur esošos mazuļus (pareizāk sakot, olas) drošai bojāejai. Tikpat mīklains man šķiet arī apstāklis, ka nu jau jaunizceptie dzeguzes mazuļa vecāki turpina rūpēties par šo ēdelīgo, lielo bērnu ar tādu gādību, it kā tas būtu viņu bērns. Daba nav muļķe tāpat kā šie mazie putniņi. Stiprākais šoreiz izdzīvo, bet vājākie vienkārši seko iedzimtajam instinktam.
Bet kā ir ar mums? Mēs sekojam ģimenes, kopienas, dažādu etnisko, politisko, reliģisko un arī ekonomisko faktoru radīto konstrukciju ietekmei, nepārtraukti meklējot savējo, pazīstamo starp citādo, svešo, neizprotamo. Mūsu cilvēciskajā dabā būtu šo dzeguzēnu ja ne gluži sodīt par mūsu bērnu nogalināšanu, tad vismaz nodot atbildīgo instanču gādībā.
Savā ziņā šāds pieņemšanas projekts ir pretrunā ar mūsu dabu, jo intuitīvi mēs tiecamies atvairīt svešādo, citādo, nesaprotamo. Un tieši tāpēc grūtībās nonākuša bērna uzņemšanu ģimenē esmu vienmēr uzskatījusi par tādu kā brīnumu. Kā kultūras, cilvēcības, empātijas un, protams, arī mīlestības uzvaru pār dabas ieprogrammēto instinktu.
No fotogrāfijām mūsos raugās ģimene. Tēvs, māte un pieci bērni. Trīs no tiem ir attēlos redzamo vecāku bioloģiskie bērni, divi — pieņemtie. Kad tapa šīs fotogrāfijas, es nezināju, kuri bērni bija pieņemti. Mani pārņēma kauns un vienlaikus ziņķārība. Vēlme salīdzināt, meklēt līdzību ķermeņa uzbūvē, acu vai matu krāsā. Netieši nodalīt savējo no svešā. Negribot es iekritu pašas veidotu stereotipu varā.
Un, lūk, arī jautājums — kā lai padara sabiedrību līdzjūtīgāku, tolerantāku, saprotošāku un pieņemošāku, ja galu galā es pati esmu pakļauta visbanālākajiem priekšstatiem? Priekšstatiem, kas lielākoties ir maldīgi, tāpat kā mans pirmais minējums par bērniem. Jo es kļūdījos. Mans minējums par bērniem izrādījās maldīgs.
Iveta Gabaliņa (1979) ir pazīstama Latvijas fotogrāfe, kas fotogrāfiju apguvusi Andreja Granta studijā, Bornmutas Mākslas institūtā un Fotogrāfijas maģistratūras programmā Ālto universitātē, Helsinkos. Viņa ir ieguvusi vairākas balvas starptautiskos fotogrāfijas konkursos — “C/O Berlin Talents 2013”, “Burn Magazine award” un “CDS Dokumentālās fotogrāfijas balvu”, kā arī nominācijas pasaules nozīmīgākajos fotokonkursos “Sony World Photography award” un “Leica Oskar Barnack Award”. Viņas darbi tiek regulāri izstādīti kā Latvijā, tā ārvalstīs.
Pirms pētījumu uzsākšanas izstādes fotogrāfus konsultēja kultūras antropoloģe un Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela, sniedzot ieskatu lauka pētījuma metodēs un ētiskajos principos darbā ar dažādām sociālajām grupām.
Autors: Iveta Gabaliņa
Izstāde: “Atstatuvums” — virtuāla fotoizstāde, www.atstatuvums.lv
Kuratore: Katrīna Jaunupe
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Projekts tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu.
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” MVT Vasaras mājas 2019. gada izstāžu programmā, kurā jaunās paaudzes mākslinieki veidoja dialogu ar 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslinieku daiļradi.
Jaunie mākslinieki Ance Vilnīte, Oto Holgers Ozoliņš un Roberts Bāliņš kopā ar pazīstamo tēlnieku Aigaru Bikši savā kopdarbā – izstādē “Samaltie” – izceļ tēlnieka Emīla Meldera mūžu un viņa daiļrades vienu no centrālajiem tematiem – cilvēku dzīvi lauku mājās. Šādā veidā mākslinieki vēlas rosināt domas par to, cik tālu kā mūsdienu sabiedrība esam attālinājušies no savām saknēm, kurp dodamies un ko vēl iespējams saglābt.
Emīls Melderis dzimis un audzis smagi strādājošu zemnieku ģimenē, un biogrāfija atspoguļojas viņa daiļradē – tēlnieks lauku darba godu iemūžinājis savās skulptūrās. Mākslinieks pazina arī mūsdienām raksturīgo dzīves dinamiku un darba nepārtraukto ritējumu, tomēr cilvēku dzīvesstils un rīcības sekas šodien ir stipri mainījušās. Izstādē “Samaltie” mākslinieki aktualizē bažas par to, kas gan notiks ar sabiedrību, kas tik ļoti ir attālinājusies no dabas, kā arī uzdod jautājumu – cik iespējami tuvu ir mums pazīstamo vērtību un tradīciju zudums? Vai saglabāsies “latviešu lauki” pēc tam, kad mūžībā aizies tie, kas vēl tur uzturas un ievēro tradīcijas? Vai jaunā paaudze atradīs laiku nodoties lauku dzīvei, kā arī – vai vispār izdosies saglabāt tradīcijas? Mākslinieki atzīst, ka šobrīd mēs vēl neesam nonākuši kritiskajā punktā, bet ļoti iespējams, ka drīzumā lauku plašumus un mīļās senās mājas būsim iemainījuši pret jauniem auto un pilsētas dzīvokļiem, un tad pēkšņi atjēgsimies, ka nav vairs tādas vietas, kur pašu bērniem parādīt, kā dzīvot harmonijā ar dabu. Pat būdams LMA profesora amatā Emīls Melderis ik brīvu brīdi centās pavadīt laukos, nododoties lauku darbiem un rūpējoties par savām dzimtas mājām, taču tas viņu neatturēja būt arī produktīvam māksliniekam un iemīļotam pasniedzējam akadēmijā. Šī izstāde aicina apzināties to, ko vēl varam darīt lietas labā, lai saglabātu mūsu kultūrai tik nozīmīgo lauku un zemnieku dzīvi. Izstādē radīta vide, kurā aizdomāties par saviem senčiem, lauku mājām un to burvību; par kopības sajūtu un to, ka arī mūsdienu cilvēkam vajag savu cilti.
Autori: Emīls Melderis, Aigars Bikše, Oto Holgers Ozoliņš, Ance Vilnīte, Roberts Bāliņš
Izstāde: MVT Vasaras māja, Esplanāde, Rīga, 27.08.–08.09.2019
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” MVT Vasaras mājas 2019. gada izstāžu programmā, kurā jaunās paaudzes mākslinieki veidoja dialogu ar 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslinieku daiļradi.
Miervaldis Polis (1948) ir gleznotājs, performanču rīkotājs, kas pēdējā laikā kļuvis pazīstams kā Latvijas “galma gleznotājs”, izpildot pasūtījuma darbus fotoreālisma garā. 20. gadsimta septiņdesmitajos gados kopā ar savu toreizējo partneri Līgu Purmali viņš radīja un izstādīja Latvijā pirmos fotoreālisma darbus. Miervaldis Polis gleznojis ne tikai fotoreālisma manierē, bet darbojies arī tādos glezniecības stilos kā akadēmiskais reālisms, gleznojis acu apmāna tehnikā, primitīvisma un simbolisma stilā. Astoņdesmitajos gados mākslinieks sāka eksperimentēt ar performances mākslu. Miervaldis Polis to saucis par “spontāno” vai “fantomu teātri”. 1986. gadā mākslinieks dibināja “Ego centru”, kļūstot par vienīgo tā biedru, 1987. gadā radīja Bronzas cilvēka tēlu – ar abiem šiem performatīvajiem aktiem Miervaldis Polis iemantoja lielu atpazīstamību. Poļa akcijās ietilpa tāda veida aktivitātes kā pastaigas pa Rīgu, ubagošana Brēmenē, tikšanās ar Balto cilvēku Helsinku samitā, saulespuķu sēkliņu tirgošana pie Laimas pulksteņa. Polis visas šīs akcijas īstenoja publiskās telpās, mijiedarbojoties ar netīši sastaptiem garāmgājējiem. Deviņdesmitajos mākslinieks performances laikā no Bronzas cilvēka pārtapa par Balto cilvēku, tādējādi atsaucoties uz pēkšņajām izmaiņām Latvijas un Austrumeiropas sabiedrībā – tie vairs nebija sevī ieslodzītie bronzas cilvēki, bet gan piederēja Rietumu pasaulei, kļūstot par Baltajiem cilvēkiem, par patērētājsabiedrības locekļiem.
Iedvesmojoties no Miervalža Poļa Bronzas un Baltā cilvēka performances, modes mākslinieki Artis Štamgūts un Laima Jurča turpina šo procesu par sabiedrības attīstību laikā un tendencēs, radot neklātienes performanci, kurā šiem priekštečiem seko nākamais – Zaļais jeb atbildīgais cilvēks. Mākslinieki šo ideju aizguvuši no Miervalža Poļa performances, kurā Bronzas jeb padomju laika cilvēks pārtapa par Balto – kapitālistisko cilvēku. Štamgūts un Jurča uzskata, ka mūsdienu laikmeta kontekstam Kapitālistiskajam jeb patērnieciskajam cilvēkam ir atbilstoši transformēties par Zaļo cilvēku, kas atbildīgi izturas pret savām izvēlēm. Šādā veidā mākslinieki reflektē par mūsdienu laikmeta zaļajām tendencēm, tomēr vēlas par to runāt moderni – nav jāizvairās no aizvien lielākas tehnoloģiju ienākšanas mūsu sadzīvē un dabas resursu patēriņa vispār, tāpat nav pilnībā jāizvairās no plastmasas klātbūtnes, bet par patēriņu ir jādomā. Tā ir mūsdienu pasaules sastāvdaļa un tā arī tas, visticamāk, būs nākotnē. Taču to visu vairs nedrīkst patērēt bezatbildīgi.
Zaļais cilvēks rosina domāt plašāk un atteikties no stereotipiem par to, kā rūpēties par pasauli, kurā dzīvojam, kā arī aicina pievērst uzmanību mūsu savstarpējām attiecībām – pienācis laiks uzlūkot vienam otru vienlīdzīgi.
Neklātienes performancē par Zaļo cilvēku Artis Štamgūts un Laima Jurča apskata vēl vienu tēmu – reprezentatīvo portreta ideju. Tas tiek attēlots caur darba kvadrāta formātu jeb Instagram foto formātu, kas mūsdienās ir indivīdu reprezentējoša platforma un būtisks mūsdienu sabiedrības sociālās komunikācijas fenomens.
Autori: Miervaldis Polis, Artis Štamgūts, Laima Jurča
Izstāde: MVT Vasaras māja, Esplanāde, Rīga, 13.08.–23.08.2019
Foto: Andrejs Strokins
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” MVT Vasaras mājas 2019. gada izstāžu programmā, kurā jaunās paaudzes mākslinieki veidoja dialogu ar 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslinieku daiļradi.
Okeāns sasniedz krastu bez skaņas. Zemāk mākoņu formējumi sedz ceļu dziļāk sauszemē. Pilsētas gaismas tos izkliedē – apžilbina Elizejas lauki un skrejriteņu bremžu signāli. Spuldzes kontinenta vēderā iezīmē ko līdzīgu brīnumsvecītes liesmai. Centrā košās vitrīnās izkārtoti miltu izstrādājumi un kodes. Sēnas loki naktī ir faktiski neredzami, mīklaini vīziju tēli klaiņo perifērijā. Kādas ziņas jūs vēlaties dzirdēt – labās vai sliktās? Te nav nedz robežu, nedz iespējas baudīt citronu eklēru.
Armands Zelčs un Jānis Klaučs
Izstāde “Ser, Jums priekša vaļā!” balstīta Aleksandra Dembo dzīves un radošās darbības motīvu kontrastos, kas destilēti autoriem raksturīgos žestos. Aleksandra Dembo praksē svarīgā intuīcija un asociatīvie fragmenti kalpo kā vadlīnijas interpretācijas procesam. Neskaitot katarsi, būs arī iespēja laimēt skrejriteni vai žurkas asti.
Aleksandrs Dembo (1931, Parīze – 1999, Rīga) darbojies stājgrafikā, grāmatu grafikā un glezniecībā. Darbiem raksturīga saasināta laikmeta izjūta, ritmika, tēlainības paplašinājums un izteiksmības kāpinājuma meklējumi. Grafikā pievērsies asociatīvai tēlainības iespēju izkopšanai, miniatūrgrafikas un krāsas izmantojumam tipisku grafisko problēmu risinājumam. Aleksandra Dembo dzimšana Parīzē 1931. gadā konstelēja zvaigznes veidā, kas lika gaismas pilsētu pamest gada vecumā un agro bērnību pavadīt Rīgā. Kara laikā Dembo nokļuvis Maskavas bērnu namos, drīz pēc tam – 1945. gadā – atgriezies Rīgā. Mācījies J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, vēlāk – LMA Grafikas nodaļā. No 1962. gada strādāja LMA, kopš 1964. gada bija Rūpniecības mākslas katedras pedagogs, bet no 1984 – profesors. Vadījis savu meistardarbnīcu. 1992. gadā uz šīs meistardarbnīcas bāzes tika nodibināta Dizaina nodaļas Dizaina grafikas katedra, ko vēlāk – 1999. gadā – pārdēvēja par Vizuālās komunikācijas nodaļu.
Autori: Aleksandrs Dembo, Armands Zelčs, Jānis Klaučs
Izstāde: MVT Vasaras māja, Esplanāde, Rīga, 30.07.–09.08.2019
Foto: Andrejs Strokins
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” MVT Vasaras mājas 2019. gada izstāžu programmā, kurā jaunās paaudzes mākslinieki veidoja dialogu ar 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslinieku daiļradi.
Juris Gagainis (1944–2017) Latvijas mākslas vēsturē ir ievērojams metālmākslinieks, kas pasniedzis metāla dizainu gan Tallinas Mākslas institūtā, gan Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Strādājot par pasniedzēju LMA Dizaina nodaļā, viņš dibināja Metāla dizaina apakšnozari. Bija viens no Rīgas Motormuzeja un Latvijas Antīko automobiļu kluba dibinātājiem. Juris Gagainis aizrāvies un izteikti interesējies par antīkajiem automobiļiem, it īpaši augstu vērtējot amerikāņu kara auto “Vilīti”. To novērtējis arī no dizaina perspektīvas, apgalvojot, ka šis auto ir funkcionāli pārdomāts, tomēr arī vizuāli tam piemīt pareizās proporcijas. Prestižās “Spēlmaņu nakts” balvas dizaina autors, veidojis arī dizainu apbalvojumam “Pūce”, ko piešķir pedagogiem un Latvijas skolām. Kā metālmākslinieks darinājis dažādus mākslas objektus, arī rotas un emaljas gleznojumus. Profesionālās izstādēs piedalījās jau kopš 1969. gada, tikai gadu pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas absolvēšanas. Pazīstams ar to, ka ļoti rūpīgi pievērsās katram pasūtījumam – pasūtītājam tika sagatavotas vairākas skices, tādā veidā pietuvojoties klienta ideālam. No 1977. gada līdz 1996. gadam strādājis Dekoratīvās mākslas kombinātā. Jura Gagaiņa mākslas darbi atrodas Latvijas Mākslinieku savienības muzejā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, Latvijas Okupācijas muzejā, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, Krievijas Kultūras ministrijā Maskavā, kā arī privātkolekcijās Latvijā, ASV, Dānijā, Somijā u.c. Juri Gagaini raksturo kā mērķtiecīgu, ļoti rūpīgu, neatlaidīgu personību, kas izcēlās ne tikai ar savu talantu, bet arī ar savām darba spējām. Kā pedagogu viņu atceras izpalīdzīgu, sirsnīgu un tādu, kuram no tiesas rūpēja studentu paveiktais un sasniegtais rezultāts.
LMA Dizaina nodaļā strādājošā dizainere Liene Jākobsone kopā ar saviem studentiem Rūtu Jumīti un Alvi Berngardu piedāvā interpretāciju par mākslinieka Jura Gagaiņa daiļradi, izveidojot mākslas instalāciju, kas atgādina Jura Gagaiņa darbnīcu. Mākslinieki ekspozīcijas kompozīcijai iedvesmu smēlušies no paša Gagaiņa personības iezīmēm – no tā, kas paliek neredzams aiz viņa radošā darba rezultāta, tomēr spēcīgi ietekmē pieeju dizainam un uzskatus par to. Viena no šīm iezīmēm ir mākslinieka sevišķā mīlestība pret kārtību, kas it īpaši izcēlusies viņa darbnīcā – tajā tūkstošiem instrumentu atradās katram īpaši sarūpētā vietā, tie visi bija sarindoti pēc tipiem vai izmēriem, vai arī pat tikai viņam vien zināmiem kritērijiem. Liene Jākobsone un jaunie mākslinieki ar mākslas instalāciju izceļ to, ka šai kārtībai pašai par sevi piemīt liela estētiskā vērtība. Instalācijā izmantotas keramikas kompozītmateriāla flīzes, kuru dizainā 1:1 atveidoti Jura Gagaiņa izmantotie darba instrumenti. Tādā veidā ar šo izstādi Latvijas sabiedrībai tiek eksponēts pavisam jauns dizaina elements, savienojot to ar Jura Gagaiņa mīlestību pret kārtību un rūpību.
Autori: Juris Gagainis, Liene Jākobsone, Rūta Jumīte, Alvis Berngards
Izstāde: MVT Vasaras māja, Esplanāde, Rīga, 16.07.–26.07.2019
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” MVT Vasaras mājas 2019. gada izstāžu programmā, kurā jaunās paaudzes mākslinieki veidoja dialogu ar 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslinieku daiļradi.
Mākslinieks Aleksandrs Stankēvičs (1932–2015) strādājis ar plašu vērienu, talantu un radošu izdošanos, pārklājot vairākas mākslas jomas vienlaicīgi. Aleksandrs Stankēvičs ir veidojis vairāku sabiedriski nozīmīgu telpu interjerus, strādājis kā grāmatu dizaina mākslinieks, ilustrators, karikatūrists, grafiķis un pedagogs. Viņa glezna “Durvis” 1971. gadā Latvijas mākslas telpā atstāja spilgtu iespaidu, kas mākslinieka laikabiedru atmiņās nostiprināja neizdzēšamu novatora leģendu un bija drosmīgu ideju paušanas piemērs. Mākslinieks bija apveltīts ar šķietami neiztērējamiem darbaspēju resursiem, vienlaikus strādājot dažādās nozarēs un nevienā no tām neatļaujoties darbu veidot pavirši. Piemēram, veidojot Viljama Šekspīra kopoto rakstu māksliniecisko noformējumu, Aleksandrs Stankēvičs izlasījis visus Šekspīra kopotos rakstus “No pirmā līdz pēdējam vāciņam. Citādi nebija iespējams strādāt”.
Lielāko daļu savu darbu mākslinieks veicis kā pasūtījuma darbus, bet pasūtījums kalpojis vien kā radoša ierosme, izaicinājums, katru darbu veidojot mākslinieciski augstvērtīgā līmenī un idejiskā plašumā. Latvijas padomju perioda bērnu grāmatu pasaule nav iedomājama bez izdevniecības “Liesma” publicētās izcilās bilžu grāmatu sērijas “Bitīte” logotipa un grāmatām literatūras gardēžiem — Omāra Haijama “Četrrindēm”, Henriha Ibsena „Pēra Ginta” un daudziem citiem Latvijas grāmatu mākslai vēl mūsdienās būtiskiem izdevumiem. Kā izcilam zīmētājam Aleksandram Stankēvičam, šķiet, bija izdevies pietuvoties katra mākslinieka sapnim — uzzīmēt to, kas iecerēts.
Scenogrāfiskā instalācija “Visas Stankēviča līnijas” ir mākslinieku — Rūtas Briedes, Evijas Pintānes, Svena Neilanda un Annas Zvaigznes — redzējums par Aleksandra Stankēviča daudzveidīgo māksliniecisko mantojumu. Mākslinieka fenomens izpaužas viņa daudzpusībā, kas nezaudē kvalitāti nevienā no šķautnēm. Lielformāta gleznojumu labirints, kas veido šūnu rakstu savstarpēji ar durvīm savienotā telpā, ir atsauce uz mākslinieka nozīmīgo darbu “Durvis”. Labirinta arhitektoniskais raksts atgādina nosacītu bišu šūnu ornamentu, norādot uz bilžu grāmatu sērijas “Bitīte” logotipu, kas kalpo kā simbols mākslinieka apbrīnojamajām darba spējām. Katrā no telpām mākslinieki interpretējuši kādu sev interesējošu Aleksandra Stankēviča darbu, izceļot viņa daudzpusīgo rokrakstu dizainā, ilustrācijā, grafikā, glezniecībā, karikatūrā.
Autori: Aleksandrs Stankēvičs, Rūta Briede, Evija Pintāne, Anna Zvaigzne, Svens Neilands
Izstāde: MVT Vasaras māja, Esplanāde, Rīga, 02.07.–12.07.2019
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” MVT Vasaras mājas 2019. gada izstāžu programmā, kurā jaunās paaudzes mākslinieki veidoja dialogu ar 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslinieku daiļradi.
Izstāde “Indulis Zariņš/Ieva Iltnere un Envija” veltīta Indulim Zariņam (1929–1997), latviešu gleznotājam, pedagogam un bijušajam LMA rektoram (1988–1997). Viņa studenti viņu atceras kā pasniedzēju, kas aicināja studentus attīstīt savu unikalitāti, tomēr uzstāja, ka tai jāatbilst profesionālajiem kritērijiem. Indulis Zariņš nodarbojās ar monumentālo glezniecību, ilustrēja grāmatas, pazīstams kā teicams portretists un kluso dabu meistars.
Gleznotāja Ieva Iltnere kopā ar jauno mākslinieci Enviju izveidojušas māksliniecisku interpretāciju par Induli Zariņu kā pasniedzēju un mākslas pedagogu. Izstādē izmantoti Induļa Zariņa pieraksti un teksti no viņa lekciju materiāliem, kurus studēja un izstādes vajadzībām selektīvi atlasīja māksliniece Ieva Iltnere, kamēr jaunā māksliniece Envija izstādē panāk sarunu starp trijām mākslinieku paaudzēm, tematiski pievēršoties tam, cik mokošs ir radīšanas process. Vai pastāv plaisa starp paaudzēm, vai tomēr radošās mokas un prieks visām mākslinieku paaudzēm ir līdzīgs? Caur paaudzēm māksla allaž uzdod un rod atbildes uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem – māksla bieži vien ir nodarbināta pati ar sevi. Tā ir refleksija par dzīvi un esību. Envija mākslinieka Zariņa tekstus citē, aprauj un sniedz uz tiem atbildes.
Envija saredz ekscentriskumu gan Zariņa, gan savos darbos, tomēr abus šķir laikmetu dinamika. Jaunā māksliniece izjūt mūsdienu tehnoloģiju trulumu, kas liek mums nemanāmi atteikties no sava autentiskuma. Digitālā pasaule apspiež ekspresivitāti – teksta labojumi vairs netiek svītroti, bet gan dzēsti; cilvēki sazinās caur virtuālo vidi, nevis sazvanās. Cilvēki arī mazāk mīlējas, jo neuzrunā svešiniekus mikroautobusos, apgalvo māksliniece. Šodien cilvēki tiecas pēc komforta un greznas dzīves. Abus māksliniekus bez ekscentriskuma vieno arī mīlestība pret vieliskumu, pret glezniecību un valodu, pret grafomāniju un rakstīšanu.
Visu tās pastāvēšanas laiku izstāde aizvien tika papildināta, jo jaunā māksliniece dzīvoja un ik dienas atradās izstāžu telpā, strādājot un kļūstot par daļu no pašas ekspozīcijas. Envija apgalvo, ka “mākslinieka domāšana” ir nozīmīgākais mākslas darbs, kas notiek radošajā procesā, taču skatītājam šis process nereti paliek apslēpts. Dialogā ar Zariņu Envija dzīvoja veselas desmit dienas, reizēm nozūdot no telpas, iespējams, dzerot kafiju Kaņepes Kultūras centrā vai meklējot kādus nomierinošus medikamentus vietējās aptiekās. Skatītājam bija iespēja pieredzēt to, vai patiešām radošais process ir mokošs, vai, tieši pretēji, – tas nes prieku. Vai arī abi.
Envijas radošo pieeju un ideju plūsmu papildus iedvesmo gleznotāja Ieva Iltnere, kas ir Envijas pasniedzēja LMA, kur jaunā māksliniece studē glezniecību maģistra programmā. Envija pati par sevi saka šādi: “Eņģelis reklāmas kostīmā man kaut ko pastāstīja. Ko ļoti skaistu un šausminošu reizē. Es cenšos atcerēties un nodot šo ziņojumu jums. Bet var jau būt, ka es esmu vienīgā, kas te neko nesaprot.” Viņa ir pazīstama ar savu drošo ekspresivitāti glezniecībā, viņa uzdrošinās un neapspiež savu māksliniecisko garu, bet ļauj tam vaļu – privātajā dzīvē viņa ir pazīstama ar savu dažādo raksturu. Cik līdzsvarota un mierīga spēj viņa būt, tik arī vētraina un dzirksteļojoša viņa var kļūt.
Autori: Indulis Zariņš, Ieva Iltnere, Envija
Izstāde: MVT Vasaras māja, Esplanāde, Rīga, 18.06.–28.06.2019
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Talsu kinoteātra “Auseklis” vestibilā tika atklāta jaunās mākslinieces Madaras Kvēpas personālizstāde “Krāsu atmiņa”. Izstāde aizsāka sadarbību starp kinoteātri un fondu “Mākslai vajag telpu”, kuras mērķis ir veidot pastāvīgu laikmetīgās mākslas programmu Talsos un radīt jaunu platformu mūsdienu mākslas iepazīšanai reģionos.
Atjaunotais kinoteātris “Auseklis”, kas pēc rekonstrukcijas atsācis savu darbību kā kultūras un tikšanās vieta pilsētā, šajā projektā kļūst par telpu arī laikmetīgajai mākslai. Sadarbības ietvaros plānots regulāri rīkot izstādes, kurās tiks prezentēti jaunās paaudzes latviešu mākslinieku darbi.
Izstādē “Krāsu atmiņa” skatāmas gleznas, kas tapušas laikā, kad māksliniece studiju apmaiņā uzturējās Milānā. Darbu ciklu viņa raksturo kā personisku vizuālu atmiņu par Latvijas ziemu, kurā krāsa kļūst par galveno emocionālās pieredzes nesēju. Vienlaikus gleznās parādās negaidīti tēli – Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju kultūras motīvi, kas mākslinieci ieinteresējuši pēc iepazīšanās ar Džona G. Neiharta romānu “Runā Melnais Briedis”. Šajā kultūras dialogā Kvēpa saskata paralēles starp indiāņu un senlatviešu pasaules uztveri — ciešu saikni ar dabu, tās respektēšanu un harmonisku līdzāspastāvēšanu ar apkārtējo vidi.
Mākslinieces glezniecībā krāsa kļūst par intuitīvas domāšanas instrumentu. Darbi bieži sākas ar spontānu līniju, krāsas fragmentu vai noskaņu, kas pakāpeniski pārtop kompozīcijā. Glezniecību Kvēpa raksturo kā meditācijas formu, caur kuru iespējams pētīt cilvēka apziņas slāņus un pieredzi, kas ikdienā paliek apslēpta.
Madara Kvēpa mākslas izglītību uzsākusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, vēlāk absolvējusi Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Apģērbu dizaina nodaļu, bet studijas turpina Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļā. Izstādēs piedalās kopš 2016. gada. Viņas radošajā praksē nozīmīga vieta ir arī sadarbībai ar fondu “Mākslai vajag telpu”, tostarp projektā “Skaņai vajag mākslu”, kur viņa radīja vizuālu interpretāciju Dainas Riņķes gleznai “Mūsu māja” un Intara Busuļa skaņdarbam.
Izstādi organizēja fonds “Mākslai vajag telpu”.
Izstādes atklāšanas fotogrāfijas: Marta Rake-Lasmane.
Izstāde “Viņas spējas / Her Aptitude” tika īstenota Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā Civita Nova sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu” kā daļa no laikmetīgās mākslas festivāla “Liepājas Mākslas forums” programmas. Projekts pievērsa uzmanību jaunajai Latvijas mākslinieku paaudzei un viņu spējai reflektēt par identitātes, pieaugšanas un iekšējās transformācijas procesiem.
Izstādes idejiskā iedvesma meklējama čehu režisora Jaromila Jireša 1970. gada filmā “Valerie and Her Week of Wonders”, kurā sirreālā un poētiskā valodā attēlots jaunas sievietes ceļš no bērnības uz briedumu. Šī vizuālā un naratīvā struktūra kļuva par atspēriena punktu izstādes māksliniekiem, kuri savos darbos pētīja iekšējo pārvērtību, trausluma, alkas un identitātes meklējumu tēmas.
Izstādē piedalījās Anna Ceipe, Anna Politiko, Pēteris Vīksna, Jūlija Prohorenkova un Silvija Rudzika. Katrs no māksliniekiem piedāvāja atšķirīgu skatījumu uz sievietes pieredzes un pašapziņas veidošanos, izmantojot dažādus medijus un vizuālās valodas. Darbos savijās reālisma un fantāzijas elementi, veidojot daudzslāņainu, brīžiem sirreālu stāstījumu par cilvēka attiecībām ar savu ķermeni, dabu un likteni.
Annas Ceipes stikla objekti izstādē veidoja trauslu un poētisku telpu, kurā skatītājs varēja uztvert patvēruma vai iztēlotas oāzes meklējumus. Jūlijas Prohorenkovas fotogrāfijās atklājās cilvēka pakļaušanās dabas un likteņa stihijām, savukārt Silvijas Rudzikas instalācija, kurā glezniecība savijās ar priekšmetu klātbūtni, pievērsās sievietes identitātes tumšākajām un instinktīvajām pusēm.
Filmas formā veidotajā darbā Pēteris Vīksna un Anna Politiko pētīja ķermeņa un balss izteiksmes iespējas, cenšoties caur kustību un artikulāciju atklāt lietu būtību. Izstāde veidoja vizuāli un emocionāli intensīvu telpu, kurā pieaugšanas pieredze tika interpretēta kā nepārtraukts pārvērtību process starp realitāti un fantāziju.
Projekts bija daļa no fonda “Mākslai vajag telpu” darbības virziena, kas vērsts uz jaunās mākslinieku paaudzes atbalstu un laikmetīgās mākslas klātbūtnes stiprināšanu arī Latvijas reģionos.
Kuratore: Elīna Sproģe
Norises vieta: koncertzāle “Lielais dzintars”, mākslas telpa Civita Nova, Liepāja
Organizatori: “Lielais dzintars” sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu”
Foto: Valters Pelns
Izstāde “Mākoņgabali” Valmieras muzeja Izstāžu namā iezīmēja jaunu posmu izcilās latviešu gleznotājas Džemmas Skulmes radošajā darbībā. Tajā bija skatāms vairāk nekā trīsdesmit darbu kopums, kas tapis vienota konceptuāla cikla ietvaros un apliecina mākslinieces nemitīgo interesi par glezniecību kā dzīvas pieredzes un domāšanas formu.
Pati autore savus jaunākos darbus raksturo lakoniski: “materializēt dzīvošanas sajūtu.” Šī doma kļūst par izstādes pamata atslēgu. Skulmes glezniecībā dzīvošanas pieredze izpaužas caur dabas formām, krāsu kustību un vizuāliem tēliem, kas balansē starp realitāti un abstrakciju.
Izstādes darbos daba nav interpretēta tradicionālā ainavas izpratnē. Tā parādās kā mainīga, daudzslāņaina enerģija. Horizonti, silueti un atmosfēras fragmenti kļūst par sava veida domas zīmēm, kas savienojas ar krāsas materiālo klātbūtni. “Mākoņgabalos” īpaši nozīmīga ir krāsa pati par sevi. Darbi veidoti ar akrilu, un krāsa kļūst par autonomu spēku, kas gan vada, gan izaicina gleznotāju.
Skulme savas attiecības ar krāsu raksturo kā partnerību. Krāsa darbojas kā radošs sabiedrotais, kas ierosina kustību, virzienu un emocionālo struktūru. Daži darbi tapuši vienā koncentrētā gleznieciskā žestā, savukārt citi veidojušies ilgākā dialogā ar audeklu. Šajos procesos māksliniece uz krāsu raugās gandrīz kā pētnieks, cenšoties atklāt tās slēptos likumus un savstarpējās attiecības.
Pabeigtajos darbos krāsas dabiskums iegūst abstrakta vispārinājuma formu. “Mākoņgabali” veido eksistenciālu noskaņu telpu, kurā atklājas cilvēka spēks un ievainojamība kā savstarpēji papildinoši stāvokļi. Šajos darbos vienlaikus jūtama arī Skulmes modernismam raksturīgā domas brīvība, kas ļauj savienot šķietami nesavienojamo.
Izstādes idejisko struktūru papildina pašas mākslinieces pieraksti, kuros viņa formulē savas mākslas domāšanas ciklu no dabas līdz kultūrai: daba, vilna, pavediens, audums, brunči, nēsāšana un skaistuma pieredze. Šī ķēde atklāj mākslas procesu kā nepārtrauktu pārvērtību un pieredzes nodošanas formu.
Džemma Skulme (1925–2019) ir viena no nozīmīgākajām Latvijas modernās mākslas personībām. Viņas darbi būtiski ietekmējuši latviešu glezniecības attīstību gan padomju periodā, gan pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Māksliniece savā radošajā praksē apvienoja ekspresīvu figurālismu, abstrakciju un latviešu tradicionālās kultūras motīvu interpretāciju. Skulme vadīja Latvijas Mākslinieku savienību no 1977. līdz 1992. gadam un aktīvi piedalījās Latvijas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē Atmodas laikā.
Izstāde “Mākoņgabali” izgaismoja jaunu teritoriju Skulmes modernisma plašajā glezniecības ainavā, apliecinot mākslinieces spēju arī vēlīnā radošajā posmā turpināt meklēt un paplašināt glezniecības valodu.
Kuratore: Inga Šteimane
Norises vieta: Valmieras muzeja Izstāžu nams
Norises laiks: 14. septembris – 28. oktobris
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Starp likteņupi Daugavu un Latvijas Nacionālo bibliotēku, kuras veidolā atbalsojas Raiņa lugā “Zelta zirgs” aprakstītais Stikla kalns, uz viena soliņa sastopami divi Raiņi. Viens ir tikai metru garš, otrs sasniedz trīs metru augstumu.
Vides objekta “Divi Raiņi” autors, tēlnieks Aigars Bikše, Raini atveidojis divos atšķirīgos mērogos, aicinot katru skatītāju pašam noteikt dzejnieka lielumu un nozīmi savā pieredzē. Mākslinieka iecerē skulptūra turpinās arī ārpus redzamā: kaut kur Rainis kļūst vēl lielāks, citviet vēl mazāks. Nemainīgs paliek skatītājs, kurš izlemj, kas viņam ir Rainis.
Darbs pie vides objekta sākās aptuveni četrus gadus pirms tā atklāšanas, kad toreizējo Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadītāju Andri Vilku uzrunāja kāds cits Aigara Bikšes darbs, kas bija veltīts Rainim. Tam sekoja mākslinieka priekšlikums radīt divus Raiņus Gaismas pils pakājē.
Veidojot skulptūras, Aigars Bikše padziļināti pētīja Raiņa ķermeņa uzbūvi un sejas vaibstus. Būtisks atklājums bija padomju laikā izdotā grāmatā atrastās fotogrāfijas, kurās Rainis redzams bez bārdas un ūsām. Tās ļāva ieraudzīt, cik lielā mērā ierastais ārējais tēls ir veidojis mūsu priekšstatu par dzejnieka personību. Raiņa spožumu mākslinieks izvēlējās neattēlot burtiski, tādēļ bronzas virsmas tika atstātas nepulētas.
“Divi Raiņi” veido atvērtas un nepastarpinātas attiecības starp kultūras vēstures personību un šodienas cilvēku. Rainis vairs neatrodas uz pjedestāla, viņš sēž līdzās skatītājam, ļaujot sev pieskarties, blakus apsēsties un fotografēties. Humors un mēroga maiņa mazina ierasto distanci, vienlaikus neatņemot personības nozīmīgumu.
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, vērtējot darbu, paredzēja, ka šī vieta piesaistīs cilvēkus un laika gaitā mazā Raiņa galva un lielā Raiņa celis no pieskārieniem kļūs nospodrināti. Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aleksejs Naumovs izcēla skulptūru stilizāciju, faktūru un attiecības ar apkārtējo pilsētvidi, savukārt Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese uzsvēra iespēju par Raini runāt ar humoru un ironiju, noņemot dzejnieku no pjedestāla un nosēdinot līdzās skatītājam.
Vides objekts “Divi Raiņi” tika atklāts Raiņa dzimšanas dienā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas. Tas tapis ar fonda “Mākslai vajag telpu” un Zuzānu ģimenes atbalstu.
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2018. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “Skaņai vajag mākslu”, kurā seši mūziķi un komponisti radīja jaunus skaņdarbus, iedvesmojoties no Zuzānu ģimenes kolekcijas pēckara perioda mākslas darbiem.
MVT Vasaras mājas mākslas telpā, kurā kalnu raktuvēm līdzīgā tumsā iemirdzas dārgakmeņi un izliecas guļošas sievietes siluets, ir mākslinieka Jāņa Kraukļa instalācija, kas telpiski pārnes Rūdolfa Piņņa mākslas darbu “Dārgakmeņi” scenogrāfijā, un tas sastopas ar savu muzikālo interpretāciju, kuru radījusi latviešu grupa “Prāta Vētra”. Pēckara periodā, jo īpaši sākot ar 60. gadu nogali, gleznotāja Rūdolfa Piņņa izmantotie mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un kolorīts ķļūst arvien ekspresīvāki un spilgtāki. Dekonstruējot Rūdolfam Pinnim raksturīgajā paletē klātos krāsu laukumus, slāņus un līniju ritmu uz telpas sienām un grīdas, Jānis Krauklis pamodina abstrakcijas dinamiku un trīsdimensionalitāti. Skaņa, līdzīgi kā 1973. gadā tapušās gleznas dārgakmeņi, kas mākslas darbā guļ līdzās kailajam ķermenim, atklājas pakāpeniski. Tikai pārvietojoties telpā iespējams pieredzēt skaņu tās pilnajā būtībā – līdzīgi kā dārgumi alā vai sievietes klēpī.
Rūdolfs Pinnis ir teicis: “Sieviete priekš manis joprojām ir noslēpums. Mistika. Un tā arī to gleznoju.” Tāpat arī grupas Prāta Vētra mūziķu radītais skaņdarbs izstādē ir sadalīts celiņos, ļaujot Renāra Kaupera vokālam te saplūst ar bungu, bet te – ar basģitāras partiju.
Realitāte, kādu to savos darbos ataino gleznotājs, ir subjektīva un fragmentāra. Konkrētajā izstādē tā transformējas vienotā audiovizuālā instalācijā caur fizisku pieredzi, kuru ietekmē skatītāja individuālā uztvere. Blāvai gaismai iezīmējot ceļu, viens fragments aizved pie nākamā un te, tāpat kā dzīvē, tikai pacietīgi un lēni to pētot ir iespējams noteikt, cik īsts ir šķietamais dārgums.
Autori: Prāta Vētra, Rūdolfs Pinnis, Jānis Krauklis
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 30.08.–10.09.2018
Cikls: “Skaņai vajag mākslu”
Cikla autori: Katrīna Jaunupe un Jānis Šipkēvics
Mākslinieciskais vadītājs: Kristians Brekte
Kolekcija: Dinas un Jāņa Zuzānu kolekcija
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2018. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “Skaņai vajag mākslu”, kurā seši mūziķi un komponisti radīja jaunus skaņdarbus, iedvesmojoties no Zuzānu ģimenes kolekcijas pēckara perioda mākslas darbiem.
Komponists Vestards Šimkus savam dialogam ar mākslas darbu izvēlējās mākslinieka Māra Ārgaļa gleznu “Mūzika”. Mūziķis to izvēlējās, jo tā “esot tik muzikāla”, pašam mūziķim esot pārsteigtam, ka mākslas darbs tik tiešām nodēvēts par “Mūzika”. Savukārt mākslinieks Jānis Šneiders scenogrāfiskajā risinājumā radīja kosmisku atmosfēru, kurā Šimkus muzikālā kompozīcija iedzīvojās ārpasaules radības un materiālā horeogrāfijā.
Tumsā iemirdzas zeltaina ņirboņa un griežas plašu atskaņotājs. Šimkus jaunradītā klavierdarba ritmā, ventilatora kustinātas, vijās zelta lentas, kas kā triepieni Māra Ārgaļa gleznā, iezīmē muzikālo dzīslu. Ārgalis uzskatāms par vienu no dumpinieciskākajiem un novatoriskākajiem savas paaudzes autoriem, kā arī izcilākajiem zīmētājiem. Viņa darbos allaž dominējušas sirreālisma ietekmes, kas konkrētajā darbā ar nosaukumu “Mūzika”, kas atrodas Zuzānu kolekcijā, ienāk ne tikai tematiski, bet arī formāli. Citplanētiešiem līdzīgi radījumi, it kā spraucoties caur blīvu masu, tver pēc tajā klātesošā zelta dzīslojuma vai kosmosa putekļiem. Tas, šķiet, līdzīgi kā uz grupas Joy Division leģendārā albuma “Unknown Pleasures” vāciņa, vizualizē skaņas viļņu pulsāciju. Mākslinieks Jānis Šneiders šo, ar acīm taustāmo materialitāti, pārvērš kustīgā skulptūrā, līdzīgā mūzikas videoklipam.
Zelta vinils ir tieša atsauce uz Voyager Golden Record – diviem ierakstiem, kas līdzīgi kā laika kapsula tika nosūtīti izplatījumā līdz ar Voyager 1 kosmoskuģi 1977. gadā un sevī iekļāva vizuālu un audiālu informāciju par planētu Zeme – par dzīvi uz tās un tās iedzīvotājiem, un viņu augstākajiem sasniegumiem. NASA palaistais projekts saturiski paredzēts “nākotnes cilvēkam” vai kādai inteliģentai, visumā mītošai būtnei, kas desmitiem tūkstošu gadu laiku posmā varētu uziet izplatījumā dreifējošo kuģi. Tajā līdzās datiem par cilvēka anatomiju, DNS, matemātiku un fiziku atrodami tādu komponistu kā J.S. Baha, Mocarta un Igora Stravinska kompozīcijas.
MVT Vasaras mājas izstāžu zālē Šneiders hologrammā projicē citplanētieša tēlu, zem kura ādas palīdusi jaunā dejotāja Aija Putniņa, kas it kā sastapies ar šī unikālā ieraksta saturu, kas šajā gadījumā ietver Vestarda Šimkus mūziku, izjusti dejo skaņdarba ritmā, saplūstot ar tā būtību. Kā vējš vizualizējas koku zaru kustībā, tā mūzika materializējas dejā, kas pēc Šneidera vārdiem ir šīs būtnes izjustā eiforija, tumšā izplatījumā sastotopies ar vinilā iespiesto, nekad nedzirdēto mūziku.
Autori: Vestards Šimkus, Māris Ārgalis, Jānis Šneiders
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 16.08.–27.08.2018
Cikls: “Skaņai vajag mākslu”
Cikla autori: Katrīna Jaunupe un Jānis Šipkēvics
Mākslinieciskais vadītājs: Kristians Brekte
Kolekcija: Dinas un Jāņa Zuzānu kolekcija
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Daina Riņķe ir viena no tām latviešu māksliniecēm, kas, darbojoties 20. gadsimta otrajā pusē, ir atstājusi vienu no savdabīgākajiem un aizraujošākajiem apkārtējās vides un ikdienas dzīves tēlojumiem. Riņķes reālisma skaistums slēpjas tā vienkāršībā. Viņa svin nomaļu lauku ainavu, zemes darbu un pilsētas dzīves momentus, tvertus caur sociālistiskā režīma ietvaram neierastu skatupunktu.
1987. gadā ir tapusi Dainas Riņķes glezna ar nosaukumu “Mūsu māja”, kurā caur pītu grozu apjoma paveras skats uz liesmojošu pamali. Šajā, tāpat kā viņas pārējos darbos, triepiens kļūst par absolūtu pašvērtību, rietošās saules izkrāsotās debesis un vagās ieklīdušos lopiņus iedzīvinot ar apskaužamu lakonismu un atbrīvotu precizitāti.
Arī darba dienas beigas ir svētki, ko caur savu dzīvības pilno, instrumentālo improvizāciju vēstī Intars Busulis. Gleznas iespaidā tapušajā skaņdarbā, mūziķa vokāls, līdzīgi kā otas triepieni, modelē atmosfēru, kas ir pilna dzīvesprieka un cilvēciskas klātbūtnes.
Sadarbojoties ar mākslinieci Madaru Kvēpu, Intars izspēlē etīdi par kartupeļu talku – sutīgu vēlas vasaras dienu uz smilšaina lauka, kad saulē apdegusi mugura un melns aiz naga. Tāpat kā Riņķe izceļ vietas piederību, gleznā tverto motīvu nosaucot par savām mājām, tā arī skaņdarba autors dalās sevis piedzīvotajā – notikumā, kas nekavējoties ļāvis uzsākt dialogu ar konkrēto darbu, kad kopā ar sievu esot talkā ģimenes lauku mājās, sākušās dzemdības un pēcāk pasaulē nākusi viena no viņu atvasēm.
Tieši ražīgums un kopā būšana, ko manifestē lauku darbi, ir pamatā Madaras veidotajai izstādes scenogrāfijai, kas veidojās līdzīga relikvārijam jeb brīnumu kabinetam (cabinet of curiosities), kas ietverts Riņķes tonalitātē ieturētā horizonta dalījumā. Tajā, etnogrāfiskām kolekcijām līdzīgā veidā, kārtojas virkne darbarīku un citu priekšmetu, kas vēstī par kartupeļu talku un pašu kartupeli kā īpašu latviskās izpausmes fenomenu.
Dakšas, gumijnieki, kapļi, cimdi un grozi, kartupeļu baterijas barotās gaismas atblāzmā, gozējas gluži kā altāris – zemei, dzīvībai un pēctecībai.
Autori: Intars Busulis, Daina Riņķe, Madara Kvēpa
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 02.08.–13.08.2018
Cikls: “Skaņai vajag mākslu”
Cikla autori: Katrīna Jaunupe un Jānis Šipkēvics
Mākslinieciskais vadītājs: Kristians Brekte
Kolekcija: Dinas un Jāņa Zuzānu kolekcija
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2018. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “Skaņai vajag mākslu”, kurā seši mūziķi un komponisti radīja jaunus skaņdarbus, iedvesmojoties no Zuzānu ģimenes kolekcijas pēckara perioda mākslas darbiem.
Māris Ārgalis (1954-2008) ir latviešu mākslinieks, kura ieguldījums mākslas scēnā vēl nav līdz galam aptverts. Studējis, taču nav pabeidzis studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, jo viņa raksturs un dzīves redzējums dzinis viņu tālāk uz priekšu. Viņš bijis straujš un ģeniāls tajā, ko spējis paveikt. Viņa darbi ir savdabīgi, ar intelektuāli bagātu pamatu, politiskiem zemtekstiem, smalka humora klātesamību, sirreālu un hiperreālu atainojumu un mākslinieka darbi darināti ar precīzu telpiskuma izjūtu. Nodarbojies ar gleznošanu, veidojis instalācijas, strādājis ar dažādām grafikas tehnikām, bez ilgas pieķeršanās Ārgalis mainījis vienu tehniku uz citu. Dzīves laikā piedzīvojis tikai vienu personālizstādi, tomēr viņa darbi prasa daudz vairāk uzmanības.
GolfClayderman par instalāciju ‘Ģimenes studija’
“Viss aizsākās ar mākslinieka Māra Ārgaļa gleznu no Zuzānu kolekcijas. Tā pievērsa Imanta Kalniņa uzmanību, kā rezultātā tapa īsa etīde, kas uzspridzināja komponista nošu lapu. Nošu rakstu izlasīja un iespēlēja viena cilvēka orķestris Kārļa Auzāna personā, radot muzikālu fragmentu pēc komponista ieceres. Viņš to izvērta savā versijā, kas radusies no komponista versijas, kas radusies no gleznotāja versijas. Šim, nonākot GolfClayderman rokās, tapa TV ‘Ģimenes studija’. Lūk, tā notiek, ja skaņai ir vajadzīga māksla gan pirms, gan pēc skaņas rašanās!
Labā ziņa ir tā, ka izstādē vienkopus varēs redzēt un dzirdēt visas versijas. GolfClayderman ir sabiedrība ar neierobežotu atbildību par mākslu un sportu. Katrā darbā GolfClayderman sadarbojas ar dažādu jomu pārstāvjiem – aktieriem, māksliniekiem, floristiem, uzņēmējiem, filozofiem, sportistiem u.c. Sākotnēji GolfClayderman apzināti radīja apstākļus, kuros veidot jaunas sadarbības, bet nu jau sadarboties gribētāji apvienību uzrunā paši. No nesenākajiem projektiem pieminama mākslinieka Ginta Gabrāna augmentētās realitātes aplikācija SAN, kurā GolfClayderman papildināja projekta ‘Bokas kundze’ segu. Tagad apvienība dodas privātās vizītēs pie maestro Imanta Kalniņa. Un Kalniņa mūzika ir kaifs. ‘4. Simfonija’ – notirpis iesprūsti pūšamā instrumenta kaklā; "Ei jūs tur!" vilina bēgt, bez tam nav šaubu, ka Keitī ir skaista. "Man vienalga, kā to sauc, var arī par mīlestību", bezrūpīga attieksme, kas tīkama arī tiem, kam kopā pavadītais laiks šķiet vērtīgāks par kopējamo mašīnu putekļiem nāsīs; biedrenes Sondoras ir ik uz stūra, tās ik pa brīdim, sapinušās savas pareizības valgos, krīt, lai pēc lietus, kā bekas stalti celtu galviņas atkal no sūnāja ārā.
Bet "uzliec rublīt, mīļā, pateikšu, kā viņu sauc" – tas ir stāsts par vienu no GolfClayderman nākotnes biznesa stratēģijām. Imants Kalniņš in cooperation with GolfClayderman un sāk auļot pulss.
Autori: Imants Kalniņš, Māris Ārgalis, GolfClayderman
Etīdes aranžējums: Kārlis Auzāns
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 19.07.–30.07.2018
Cikls: “Skaņai vajag mākslu”
Cikla autori: Katrīna Jaunupe un Jānis Šipkēvics
Mākslinieciskais vadītājs: Kristians Brekte
Kolekcija: Dinas un Jāņa Zuzānu kolekcija
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2018. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “Skaņai vajag mākslu”, kurā seši mūziķi un komponisti radīja jaunus skaņdarbus, iedvesmojoties no Zuzānu ģimenes kolekcijas pēckara perioda mākslas darbiem.
Slavenā krievu rokgrupa Mumiy Troll radījusi jaunu skaņdarbu, iedvesmojoties no izcilā latviešu mākslinieka Bruno Vasiļevska mākslas darba “Klusā daba – saules stars”. Izstādes scenogrāfiju veidojis jaunais mākslinieks Krišjānis Elviks, kur iekļautā instalācija atgādina oriģinālā mākslas darba kompozīciju un aicina tās apmeklētāju kļūt par daļu no tās, ieņemot vietu uz soliņa.
Bruno Vasiļevska klusā daba tapusi 1987. gadā, laikā, kad 80. gadu sākumā Vladivostokā dibinātā grupa Mumiy Troll ar mūziķi Iļju Lagutenko priekšgalā nupat kā bija izdevusi savu debijas albums “Novaya luna aprelya”.
Vasiļevskis izceļams kā viens no pēckara posma māksliniekiem, kas ārkārtīgi smalkā veidā spēja apspēlēt socreālisma ideoloģiju, ienesot postmodernisma vēsmas. Gleznā “Klusā daba – saules stars” viņš noved acīm tveramo, objektīvo realitāti abstrakcijā – gaismas stara lauzto virsmu sadalot laukumus, kas pārtop sajūtas ilustrācijā. Gaisma šajā gadījumā ir mākslinieka notverta parādība ne vien caur tehnisku vērojumu, bet caur apzināšanos. Autora raksturīgā dabas nogleznojuma pamatā ir precīzs triepiens, kas tēlojumam allaž piešķir absolūtu naturalitāti. Šīs hiperreālismam tuvās kvalitātes pastiprina Krišjāņa Elvika scenogrāfija, kas iznes tēloto uzstādījumu reālā telpā.
Vasaras mājā skatāmās instalācijas pamatā ir tās autoru centieni iedzīvināt Vasiļevska gleznoto klusās dabas kompozīciju, kas izplūst izstāžu telpā caur īpaši veidoto skaņas kolāžu un grīdas seguma klājumu, iepretim gleznā redzamajam galda motīvam novietojot soliņu. Šajos meklējumos dominē centieni panākt ilūziju par dabisko, izmantojot materiāla imitāciju un sapludinot robežu starp gleznoto un reālo plakni – ar krāsu tvertais stars darbā turpinās kā telpisks izgriezums sienas un grīdu sedzošajā linolejā.
Vasiļevska pieejā glezniecībai svarīgāks šķiet nevis redzējums, bet gan priekšstats par situāciju (kluso dabu, ainavu) un tās tvērums. Tādas pašas minimālistiskas kvalitātes savā ambientajā skaņdarbā ietver grupa Mumiy Troll, ar klavieru un balss motīviem akcentējot (jeb izgaismojot) un mainot kompozīcijas plūdumu – līdzīgi kā allaž klātesošais galds, kas novietots pie sienas aizvada savas dienas, lai kaut reizi piedzīvotu sildošo gaismas pieskārienu.
Skaņu tekstūras, kas plūst no lentu magnetafona piepilda telpu līdzīgi kā izsvērtās kompozīcijas perfekcija Vasiļevska darbā pārvar tās vientulīgo tukšumu.
Autori: Mumiy Troll, Bruno Vasiļevskis, Krišjānis Elviks
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 05.07.–16.07.2018
Cikls: “Skaņai vajag mākslu”
Cikla autori: Katrīna Jaunupe un Jānis Šipkēvics
Mākslinieciskais vadītājs: Kristians Brekte
Kolekcija: Dinas un Jāņa Zuzānu kolekcija
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2018. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “Skaņai vajag mākslu”, kurā seši mūziķi un komponisti radīja jaunus skaņdarbus, iedvesmojoties no Zuzānu ģimenes kolekcijas pēckara perioda mākslas darbiem.
Grupas “Instrumenti” jaunradītais skaņdarbs ir mūziķu muzikālā refleksija par Džemmas Skulmes darbu “Putnubiedēklis”. Izstādes scenogrāfiju veidoja jaunā māksliniece Marija Ulmane, kas Skulmes darbu un ar to saistīto kompozīciju ienes mākslas telpā, sniedzot iespēju nepastarpināti piedzīvot šo abu elementu sinerģiju.
Džemmas Skulmes (1925 – 2019) daiļradē tēma “Putnubiedēkļi” radās ap 1982. gadu, laikā, kad mākslinieces sociālā dzīve (dalība politiskos procesos un iestāšanās par sabiedrības interesēm) arvien vairāk apgrūtināja iespēju pilnībā nodoties glezniecībai. Tā vietā, lai radītu jaunus darbus, krājās nelielas piezīmju un skiču lapiņas, kurās uzkrītoši arvien biežāk bija manāms krusta simbola izmantojums.
Putnubiedēkļa tēlam cauri iet krusta zīme – kā visa sākums un nobeigums, ļaujot vilkt paralēles ar krustā sistā tēlu. “Tā tapušas daudzu manu gleznu uzbūves, un tas jūtams pat vienas figūras kompozīcijās. Mana roka to darījusi neatkarīgi no gribas,” reiz teikusi dižā māksliniece.
Šo pašu principu savā skaņdarbā izmantojuši grupas “Instrumenti” mūziķi – Jānis Šipkēvics, Gatis Zaķis un Reinis Sējāns, radot eksperimentālu kompozīciju, kurā smalki triepieni un droši ieklāti laukumi atdarināti ar dažādu skaņu variācijām. Grupa jau iepriekš ir sadarbojusies ar Džemmu Skulmi pie sava albuma “Atkala”, kuram Džemmai veidojusi vizuālo noformējumu. Izstādē Vasaras mājā skatāma procesa apgrieztā versija – šoreiz skaņa ir tā, kas iedzīvina vienu no leģendārās latviešu mākslinieces gleznojumiem.
Darba noskaņu izstādes noformējumā pastiprina scenogrāfes izvēlētais apmeklētāja pozicionējums attiecībā pret Džemmas Skulmes radīto “Putnubiedēkli” – scenogrāfiskais risinājums aicina apmeklētāju ieņemt horizontālu stāvokli, ļaujot aizmirst par apkārtējo vidi un, veroties griestos, sastapties ar gaišumu, vieglumu un vienkāršību, kas rodama Džemmas darbos. Neskatoties uz to, ka putnubiedēklis un tā konstrukcijas pamatā esošais krusts ir drīzāk biedējošu elementu pāris, Marija Ulmane to līdzsvaro ar skata pavēršanu pret debesīm. “Arī mans ceļš – katra diena patiesībā ir tāda sevis krustā sišana. Tu mirsti un atkal augšāmcelies,” tā Džemma.
Skatītājs ir aicināts atgulties un, it kā iegrimstot debeszilā mierā, ieklausīties putnubiedēklim uzmestās auduma strēles kustībā un nesteidzīgi to vērot. Ar scenogrāfijas palīdzību tumsa pārtop gaismā, toties bailes – mierā.
Autori: Instrumenti (Jānis Šipkēvics, Gatis Zaķis, Reinis Sējāns), Džemma Skulme, Marija Ulmane
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 19.06.–02.07.2018
Cikls: “Skaņai vajag mākslu”
Cikla autori: Katrīna Jaunupe un Jānis Šipkēvics
Mākslinieciskais vadītājs: Kristians Brekte
Kolekcija: Dinas un Jāņa Zuzānu kolekcija
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju fonds “Mākslai vajag telpu” izveidoja animāciju sēriju “Nevienam neredzot”, kuras mērķis bija aktualizēt Latvijas pēckara perioda mākslu un pievērst uzmanību nozīmīgiem darbiem, kas glabājas muzeju un privāto kolekciju krājumos, bet ikdienā nav pieejami plašākai publikai.
Sērijas pamatā ir ideja iedzīvināt gleznas, ļaujot skatītājam iztēloties, kas tajās varētu notikt brīdī, kad neviens neskatās. Mākslinieka Miķeļa Mūrnieka radītajās animācijās klasiskie darbi iegūst kustību un naratīvu, piedāvājot negaidītu skatījumu uz Latvijas modernisma mākslu.
Animāciju ciklā izvēlēti pieci spilgti 20. gadsimta otrās puses latviešu mākslinieki. Tajos redzams, kā Miervalža Poļa gleznā cepas vēršacis, Auseklis Baušķenieks rotaļīgi veido savu pašportretu, Džemmas Skulmes tautumeita dzied pilnā balsī, Bruno Vasiļevska kompozīcijā galda virsmu pāršķeļ saules stars, bet Borisa Bērziņa gleznās dzīvīgi rosās viņa raksturīgās figūras.
Viens no sērijas darbiem veltīts Džemmas Skulmes gleznai “Tautas dziesma” (1969), kas atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Ņemot vērā darba tapšanas laika kontekstu, gleznas dramatiskajā kompozīcijā iespējams saskatīt ne tikai folkloras tēlu, bet arī metaforu par vardarbību un pretestību. Nosaukums “Tautas dziesma” šajā gadījumā kļūst par simbolisku aizsegu, kas ļāva darbam pastāvēt padomju cenzūras apstākļos.
Džemma Skulme (1925–2019) ir viena no nozīmīgākajām pēckara perioda latviešu māksliniecēm, kuras ekspresīvā glezniecība un sabiedriskā aktivitāte būtiski ietekmēja Latvijas modernisma attīstību.
Animāciju sērija “Nevienam neredzot” tika demonstrēta arī Rīgas pilsētvidē digitālajos reklāmas stendos, tādējādi padarot muzeju krājumos esošos darbus redzamus plašai auditorijai ārpus tradicionālajām izstāžu telpām. Projekts piedāvāja jaunu veidu, kā interpretēt Latvijas mākslas vēsturi, vienlaikus aktualizējot tās nozīmi mūsdienu pilsētas kultūras telpā.
Kā pirmo, fonds piedāvā Miervalža Poļa 1975. gadā tapušo darbu “Olas uz pannas (pusceptas)”. Mūkusalas Mākslas salona kolekcijā atrodamais darbs ir viens no hipperreālisma garā gleznotās sērijas, kas veidota uz īstām metāla pannām, rādot vistu olas dažādās cepšanās stadijās – no jēlām līdz pat pārceptām. Tādā veidā autors, ar acu apmāna palīdzību, rada teju sagaršojamu optisku ilūziju par gleznojuma materialitāti un apjomu.
Jaunākajā animācijā fonds piedāvā LNMM kolekcijā esošo Ausekļa Baušķenieka gleznu “Antipašportrets”, kas tapusi 1969. gadā. Rotaļīgajā portreta interpretācijā mākslinieks ironizē par konkrēto un vienlaikus pašam tuvo glezniecības žanru. Šajā pašportretā Baušķenieks izvēlējies parādīt tukšā rāmī ietvertu seju, kas veras caur paša kājstarpi nevis tradicionāli pieņemtu ceturtdaļpagriezienā graciozi izslietu zodu.
Animāciju sērija tapusi ar uzņēmuma PATA Kokmateriāli atbalstu.
MVT Vasaras mājas 2017. gada programmas “Ārup. Andris Grinbergs” noslēgumā četras dienas bija apskatāma kopizstāde “Andra istaba”. Telpa darbojusies no programmas sākuma kā autonoma izstāžu telpa ar ieeju no pagalma puses.
Sākumā tajā bija eksponēta tikai Andra Grinberga trešā filma “Laiks” (2015, kamera un montāža — Renārs Horsts) ar bezgalīgu debesu filmējumu. Taču katra programmas norise tajā atstāja savu nospiedumu, to ar kaut ko papildināja. Telpa pakāpeniski aizauga, kļūstot par šīs sezonas relikvāriju un visas programmas kopsavilkumu.
Katrai lietai savs laiks — laiks runāt un laiks klusēt. Sezonas beigās organizatoriem bija pienācis laiks atskatīties. Kopizstādē “Andra istaba” tika eksponēti darbi no Andreja Granta, Ināras Eglītes (sadarbībā ar Mariju Luīzi Meļķi un reperi Abra), Ivara Grāvleja, Andra Eglīša, Helēnas Heinrihsones un izstādes “Kopā” (Kristīnes Madjāres, Bruno Birmaņa, Andra Grinberga). Pēc izstādes “Andra istabā” atkal palika tikai Andra Grinberga trešā filma.
Izstādes ietvaros notika arī visas 2017. gada sezonas noslēguma pasākums, uz kuru tika aicināti visi programmas mākslinieki un organizatori. Vakara īpašais viesis bija mūziķis Andrejs Jahimovičs un rokgrupa “Cements”.
Grupa radusies 1984. gadā Rīgas rokmūzikas pagrīdē, vienā periodā ar leģendārajām padomju rokgrupām “Kino” un “Zoopark”. Vēl 1983. gadā Andrejs Jahimovičs komjaunatnes komitejas paspārnē dibināja neformālā Rīgas rokkluba priekšvēstnesi. Toreiz mūzikas grupām, kuras nebija valsts filharmonijas vai kāda kolhoza paspārnē, nebija iespējas publiski uzstāties. Komjaunatnes komiteja no vienas puses deva iespēju legalizēt koncertdarbību, no otras — ļāva varai kontrolēt vai vismaz radīt iespaidu par šādu procesa kontroli.
Grupas “Cements” un Rīgas rokkluba koncerti savulaik notika kinoteātrī “Dzintarpils”, rūpnīcas “Straume” kultūras namā un citviet. Vasaras mājas noslēguma pasākumā skanēja grupas agrīnā — 80. gadu — mūzikas programma. Ieeja bez maksas.
Programma: Ārup. Andris Grinbergs (MVT Vasaras māja, 2017)
Norises laiks: 7.–10.09.2017
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
2017. gada 31. augustā, plkst. 18.00 izstādē “Kopā” notika mākslas teorētiķa un kuratora Kaspara Vanaga vadīts notikums, kas veltīts Intas Grinbergas un Andra Grinberga performances “Jēzus Kristus kāzas” 45. gadadienai.
Norises vieta: izstāde “Kopā”, MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38
Cikls: “Ārup. Andris Grinbergs” · Kuratore: Ieva Kalniņa
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2017. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “Ārup. Andris Grinbergs”, kas bija veltīts māksliniekam Andrim Grinbergam (1946). Cikla kuratore — Ieva Kalniņa.
Izstādē “Kopā” eksponēta fotogrāfiju sērija, kas tapusi, kā sākotnējas idejas transformācija par mākslinieka Andra Grinberga vizuālā tēla izveidi izstāžu cikla ietvaros. Sākotnējo uzdevumu modes mākslinieks Bruno Birmanis risinājis daudz radošāk, jaunradot sešus oriģinālus tērpus, kam klāt nākusi mākslinieka Andra Grinberga attieksme, savu tēlu papildinot ar to, ko pats nodēvējis par “roku baletu”. Ideja realizēta Kristīnes Madjares fotogrāfijās.
Saruna ar Bruno Birmani un Kristīni Madjari. Sarunājas Edgars Jaunups.
Kristīne Madjare: - Pirms MVT Vasaras mājas es par Andri maz ko zināju, arī par viņa darbiem – minimāli. Man bija ļoti vērtīgi uzzināt par viņu vairāk. Protams, visvērtīgāk bija ar viņu pašu satikties, runāt un strādāt. Iepazinu viņu kā ļoti daudzpusīgu, mazliet sarežģītu, bet diezgan atvērtu. Man bija ar viņu diezgan viegli sastrādāties un komunicēt.
Bet caur izstādēm ir vērtīgāk uzzināt ko jaunu, nevis atkārtot.
Bruno Birmanis: - Es pieņemu, ka viegli bija tāpēc, ka viena no viņa personības iezīmēm ir nevis tāda formāla pozitīvā komunikācija, bet cilvēku pieņemšana pēc būtības, un tas nozīmē – jebkuru cilvēku, arī tādu, kuri tev apriori neliekas kā tava loka cilvēki. Protams, Andris ir sarežģīts, ļoti. Viņš ir arī neprognozējami radikāls kaut kādās situācijās, bet, ja to pieņem, tad ir viegli.
Kristīne Madjare: - Jā, ļauties viņam, ļauties situācijai un pārāk nekritizēt. Pieņemt viņu.
Bruno Birmanis: - Visi attēli, kas tiek eksponēti, ir patiešām reāls kopdarbs. Trīs personības satiekas ar mērķi kaut ko radīt. Katram ir savs pienesums.
Kā izstāžu cikla noslēdzošais darbs, šī fotogrāfiju sērija lieliski “savelk kopā galus”, stāstot gan par to, kas īsti ir Andris Grinbergs, gan par to, cik lielā mērā tas ir neatbildams jautājums. Izliekoties par fotomodeli vai tērpu modeli, Grinbergs kā marionešu teātra vadītājs manipulē ne tikai ar fotogrāfu un tērpu mākslinieku, bet arī ar skatītāju, liekot tam mulst inscenētas dokumentalitātes priekšā.
— Ilmārs Šlāpins, interneta žurnāla Satori.lv galvenais redaktors
Autori: Kristīne Madjare, Bruno Birmanis, Andris Grinbergs
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 24.08.–03.09.2017
Cikls: “Ārup. Andris Grinbergs” · Kuratore: Ieva Kalniņa
Foto: Dāvis Jansons
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Helēnas Heinrihsones izstādē “Lidojumā” tika eksponēti speciāli šai izstādei gleznoti jauni darbi, kuru centrālais varonis ir Andris Grinbergs. Izstāde norisinājās MVT Vasaras mājas 2017. gada programmas “Ārup. Andris Grinbergs” ietvaros.
Šī ir otrā reize, kad Helēna Heinrihsone gleznojusi Grinbergu. Pirmo reizi tas notika 1988. gadā, īsi pirms Grinberga došanās uz Berlīni ar performanci “Autors un citi”, kas bija iekļauta izstādē “Rīga – latviešu avangards” (Berlīnē, 1988).
Toreiz Grinbergs vēlējās no mājām paņemt līdzi artefaktus, ar ko iekārtot savu performances norises vietu, mājīgojot auksto Berlīnes kafejnīcas telpu. Maija Tabaka bija iedevusi viņam savu slaveno melno kleitu, kas redzama viņai mugurā 1981. gada pašportretā uz virves, bet Anita Kreituse un Helēna Heinrihsone – katra apgleznoja pa vienam vīrieša kreklam. Modeļa seansa laikā Helēna Heinrihsone skicēja mākslinieku un ar skiču izlasi arī apzīmēja kreklu.
Vēlāk no skicēm tika attīstīts autonoms darbs – “Kazanova” (Andra Grinberga portrets) (1988, kartons, eļļa, 170 × 120 cm), kas MVT Vasaras mājas izstādes norises laikā bija apskatāms Zuzānu kolekcijas izstādē Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.
Arī gleznu sērijas “Lidojumā” tapšanai Andris Grinbergs pozēja Helēnai Heinrihsonei īpašā seansā. Šoreiz viņš bija noskuvis matus un paņēmis līdzi garās baltās vēnu zeķes, pie kurām viņš nesen bija ticis pēc trīs operācijām. Heinrihsone skicēja arī viņa pēcoperāciju rētas, kuru dēļ gleznu sērijas nosaukums sākotnēji bija iecerēts “Svētā Sebastiana altāris”.
“Attiecībā uz Andri man ir tāda sajūta, ticība: lai kas arī notiktu ikdienas dzīvē, viņš saglabā pašu galveno – sevi,” tā Helēna Heinrihsone formulēja savu redzējumu par Andri Grinbergu 1996. gadā, neilgi pirms viņa piecdesmitās dzimšanas dienas.
Izstādes “Lidojumā” centrālā darba tēls – no krusta brīvi krītošais ķermenis – ir ne tikai ārēji līdzīgs Andrim Grinbergam, bet ir arī plašāka metafora cilvēka dzīvei, mūsu centrtiecei un centrbēdzei.
Māksliniece: Helēna Heinrihsone
Norises laiks: 10.08.–20.08.2017
Atklāšana: 17.08.2017
Programma: “Ārup. Andris Grinbergs”, kuratore Ieva Kalniņa
Norises vieta: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela, Rīga
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Personālizstāde “Krāsas garša” Cēsu izstāžu namā turpināja Džemmas Skulmes jaunāko darbu cikla izstāžu ceļojumu Latvijā. Pēc veiksmīgas eksponēšanas Mākslas stacijā Dubulti izstāde tika pārvesta uz Cēsīm, piedāvājot skatītājiem iespēju iepazīt mākslinieces jaunākos glezniecības darbus un kolāžas.
Izstāde atklāj Skulmes radošā procesa būtisku aspektu — krāsu kā domāšanas un pieredzes formu. Māksliniece savus darbus raksturo kā meditāciju krāsā, kurā glezniecība kļūst par tiešu dialogu ar materiālu. Šajos darbos krāsa nav tikai vizuāls līdzeklis, bet gan patstāvīga enerģija, kas nosaka darba struktūru un emocionālo noskaņu.
Darbi tapuši kritiskā sarunā ar pašas mākslinieces līdzšinējo radošo pieredzi un ar modernās glezniecības tradīciju kopumā. Skulme apzināti pretojas estētiski paredzamiem vai dekoratīviem risinājumiem, meklējot jaunas krāsas un formas attiecības. Šī pieeja izstādē iezīmē turpinājumu tam, ko mākslas vēsturnieks Eduards Kļaviņš raksturojis kā Skulmes “atbrīvošanās ceļu”.
Ekspozīcijā bija skatāmi gan jaunākie darbi, kuros dominē krāsas vieliskums un abstrakta simbolika, gan agrāk tapušas kolāžas, kas veido īpašu slāni Skulmes radošajā praksē. Šajās kolāžās, kuras māksliniece dēvē par “Kariatīdēm”, “Putnubiedēkļiem” vai “Vēstures piezīmēm”, izmantoti dažādi ikdienas materiāli un personīgā arhīva fragmenti. Darbi veidoti kubisma tradīcijā un tapuši paralēli glezniecībai vairākus gadu desmitus, veidojot savdabīgu tiltu starp Latvijas kultūras identitāti un plašāku starptautisko kontekstu.
Kolāžu cikls vienlaikus atspoguļo arī mākslinieces dzīves pieredzi un vēsturisko laikmetu maiņu. Tajos savijas padomju laika realitāte, personīgā atmiņa un neatkarīgās Latvijas kultūras telpa.
Izstādes ekspozīciju papildināja kolāžās izmantotie materiāli no mākslinieces arhīva, kas ļāva ieskatīties Skulmes radošajā procesā un atklāja vēl vienu viņas personības aspektu — harismātisku un aktīvu kultūras dzīves līderi.
Izstāde “Krāsas garša” Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” mākslas telpā Civita Nova piedāvāja iepazīt latviešu gleznotājas Džemmas Skulmes jaunāko radošo posmu. Izstādē bija skatāmi darbi, kas tapuši 2016. un 2017. gadā un atklāj mākslinieces nepārtrauktos meklējumus glezniecības valodā.
Īpašu vietu izstādē ieņēma vairāki jaunākie darbi, kas Liepājā tika eksponēti pirmo reizi, tostarp gleznas “Alsunga”, “Kurzeme”, “Princese” un “Es lidoju, es atsperos un tālāk lidoju”. Šajos darbos jūtama gan Skulmei raksturīgā ekspresīvā glezniecības valoda, gan arī brīvība eksperimentēt ar krāsu intensitāti, kustību un kompozicionālām attiecībām.
Izstāde apliecināja Skulmes spēju arī vēlīnā radošajā periodā saglabāt nepārtrauktu interesi par glezniecības iespējām. Tajā atklājās mākslinieces pārliecība, ka radošais process ir nepārtraukta attīstība un dialogs ar pašu mākslu.
Džemma Skulme (1925–2019) ir viena no nozīmīgākajām Latvijas modernās mākslas personībām, kuras darbi būtiski ietekmējuši latviešu glezniecības attīstību. Viņas radošajā praksē savienojas ekspresīvs figurālisms, abstrakcija un latviešu tradicionālās kultūras motīvu interpretācijas.
Norises vieta: Cēsu izstāžu nams
Organizators: fonds “Mākslai vajag telpu”
Sadarbības partneri: Mākslas stacija Dubulti, Cēsu izstāžu nams.
Izstādi “Krāsas garša” organizēja fonds “Mākslai vajag telpu” sadarbībā ar koncertzāli “Lielais dzintars”
Kuratore: Inga Šteimane
Norises vieta: Liepājas koncertzāle “Lielais dzintars”, mākslas telpa Civita Nova
Atbalstītāji: Jānis un Dina Zuzāni, Ivars Kesenfelds, Promenade Hotel
Norises laiks: līdz 30. jūlijam 2017. gadā.
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2017. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “Ārup. Andris Grinbergs”, kas bija veltīts māksliniekam Andrim Grinbergam (1946). Cikla kuratore — Ieva Kalniņa.
Andra Eglīša izstādē “Radi, draugi, paziņas” tiek eksponēta iepriekš neizstādīta tāda paša nosaukuma gleznu sērija. Šis ir vēsturisks darbs, ko autors dēvē par “lauka pētījumu” – savu laikabiedru tipoloģijas fiksēšanu. Iespējams, šis darbs, kas Andra Eglīša daiļradē palicis bez publiskošanas, ir sava veida inerces noslēgums viņa sadarbībai ar Andri Grinbergu, un šādas pieredzes, kāda ir Andrim Eglītim, nav nevienam citam māksliniekam. Sākotnēji viņi satiekas presē 90. gadu beigās, kad Andris Eglītis fotografē Grinberga preses publikāciju vajadzībām. Taču šī sadarbība ātri pāraug reglamentētās darba attiecības, un rezultātā rodas virkne Andra Grinberga darbu ar Andra Eglīša līdzdarbību – “Satiktie, pazaudētie un tie, kas paliek” (2001), “Home video” (2002), “Četras debess puses” (2002), Andra Grinberga otrā filma “Pašportrets – testaments” (2003) un tiek īstenotas arī citas mazākas akcijas.
Uz baltajiem foniem gleznoto Andra Eglīša laikabiedru portretu sēriju “Radi, draugi, paziņas” veido gleznieciski momentuzņēmumi. Katrs personāžs ir gleznots vienā paņēmienā, viena pozēšanas seansa laikā. Tas ir uzlūkojams kā eksperiments, kurā glezniecība kā medijs tiek izmantots mirkļa un cilvēka tipoloģijas fiksācijai, bet ne parādes, asociatīvā vai psiholoģiskā portreta radīšanai. Iepriekš ar spožu glezniecības performatīvā rakstura liecību mēs varējām sastapties Andra Grinberga otrajā filmā, kur iekļauta Andra Eglīša meditatīvi fascinējošā jūras gleznošanas aina ar Grinberga iegleznošanu ainavā. Šoreiz jūras ainavas vietā gleznotāja fokuss vērsts uz portretējamo. Tas ir daudz sarežģītāks profesionāls uzdevums, par kuru pēc vērienīgās laika pauzes Eglītis atzīst, ka interesantākais šīs sērijas tapšanā ir bijis pats kopā pabūšanas laiks ar portretējamiem, bez runāšanas – paliekot pašiem ar sevi un tomēr esot kopā. “Personiskā saskarsme, prieks un mīlestība pret cilvēkiem, un ieinteresētība. Jā, man likās, ka šis ir aizkustinošs un vienlaicīgi ne pārāk sentimentāls laika, cilvēku un manis paša dokuments. Tas ietver arī manas attiecības ar Grinbergu, tas ir tā laika vaibsts,” – tā Andris Eglītis.
Autors: Andris Eglītis
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 27.07.–06.08.2017
Cikls: “Ārup. Andris Grinbergs” · Kuratore: Ieva Kalniņa
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2017. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “Ārup. Andris Grinbergs”, kas bija veltīts māksliniekam Andrim Grinbergam (1946). Cikla kuratore — Ieva Kalniņa.
Izrāde, kas tapusi iedvesmojoties no Endija Vorhola daiļrades, atklāj vienu no iespējamiem mākslas uztveres veidiem. Tās moto, atsaucoties uz Endija Vorhola teikto, ir aicinājums uzlūkot mākslas darbu virsmas. Kā norādījis Vorhols, ja kāds grib viņu iepazīt, ir jāskatās tikai uz viņa darbu virspusi un filmām. Tikai tur viņš ir, un aiz tā nekā vairāk nav. Arī Andra Grinberga daiļradē Endijs Vorhols ir bijis viens no nozīmīgākajiem autoriem un iedvesmotājiem un arī viens no viņa iemiesotajiem tēliem, kura lielākais mākslas darbs ir autora dzīve.
Visjaunākā Rīgas teātra radošā grupa uzsver, ka Izrāde “Endijs V.” nav performance; tajā redzamas ainas no Endija dzīves un sapņiem, kuras turklāt veidotas kompozīcijas vārdā, bez pretenzijas uz biogrāfisku autentiskumu vai patiesību vispār.
Režisore Kristīne Vītola komentē: “Domājot par Endiju Vorholu, visvairāk patīk tas postmodernais nekas. Trūmens Kapote teicis, ka Endijs ir kā Sfinksa, tikai bez noslēpuma. Tur laikam arī slēpjas viņa personības burvība, jo Endija mīklas vienkāršība (pat neesamība) un virspusē esošā atminējuma vispārēja pieejamība mulsina pilsoņu prātus un sirdis vēl joprojām. Šajā gadījumā neizpratni un apmulsumu vajadzētu uztvert kā dāvanu, it sevišķi, ja reizē ar tiem zemapziņā rodas tāds kā prieks par tukšuma apjaušanu un tā jēgpilnumu. Man ir interesanti jautāt, vai šis nekas ir salīdzināms ar neko austrumu tradīcijā. Es domāju, ka jā un arī, ka nē. Jo, manuprāt, šis, postmodernais tukšums uzradies pasaulē ar citu ģeometriju un tika iepīts citās materiālās trajektorijās, tomēr kopumā beigu beigās galu galā šis nekas ir tas pats turienes nekas ar to neizskaidrojamo un jaušami brīnumaino beztelpas dimensiju. Endijs tik ļoti precīzi noformulēja savu atrašanās vietu virspusē, ka tiešām un pa īstam var sajust, ka aiz tā visa nekā nav.”
Autors: Visjaunākais Rīgas teātris · Režisore: Kristīne Vītola
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 20.07.2017
Cikls: “Ārup. Andris Grinbergs” · Kuratore: Ieva Kalniņa
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2017. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “Ārup. Andris Grinbergs”, kas bija veltīts māksliniekam Andrim Grinbergam (1946). Cikla kuratore — Ieva Kalniņa.
Ivars Grāvlejs: “Deviņdesmito gadu beigās, ejot pa Brīvības ielu, Andris man teica: “Izstāžu atklāšanās viņiem māksla neinteresē. Vienīgi izrādīt sevi un pierīties kā cūkām!”, un viņš ironiski turpināja ar karikatūras aprakstu: “Vajadzētu, ka atklāšanā pie galda stāv daiļas tautumeitas ar plikām pakaļām. Ēd maizītes, kūciņas un dzer šampanieti. Un lai tās uzbarotās dirsas – “sabiedrības krējums” – lūr. Figa viņiem!””
Sociāli kritiska performance izstādes atklāšanas laikā – 13.07.2017. plkst. 18:00.
Telpas scenogrāfija: sarkanbaltsarkans sienu krāsojums (pantone 201c); apaļš galds ar baltu galdautu, šampanieti, augļiem, saldumiem un šokolādes strūklaku; pie centrālās sienas Monas Lizas reprodukcija zelta rāmī; trīs ēdējas latviešu tautas tērpos; izstādes atklāšanas apmeklētāji kā subjekti un objekti vienlaikus; pasākuma dokumentētāji un dīdžejs.
Autors: Ivars Grāvlejs
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 13.07.–23.07.2017
Cikls: “Ārup. Andris Grinbergs” · Kuratore: Ieva Kalniņa
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2017. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “Ārup. Andris Grinbergs”, kas bija veltīts māksliniekam Andrim Grinbergam (1946). Cikla kuratore — Ieva Kalniņa.
Ināra Kaija Eglīte ir dzejniece un tulkotāja. Viņas dzejoļi ir publicēti preses izdevumos, kā arī Padomju Latvijas jauno autoru kopkrājumā “Acis”. Tomēr vēl arvien viņa ir dzejniece bez savas grāmatas, jo līdz šim nav izdots atsevišķs viņas dzejoļu krājums. 70. gadu sākumā Ināra Eglīte iepazīstas ar Intu Grinbergu (toreiz Jaunzeme), vēlāk caur Intu – arī ar Andri Grinbergu. Ināra Eglīte ir piedalījusies daudzās Andra Grinberga performancēs un hepeningos. Tomēr būtiskākais viņas pienesums Andra Grinberga daiļrades kontekstā ir viņas dzeja, kas atskan abās pirmajās Andra filmās un dod tām mugurkaulu. Ināru Eglīti, gluži kā Andri Grinbergu, saista mākslu saskarsmes teritorija un subjektīvā robežu paplašināšana. Ināra Eglīte, iesaukta par Tomu, savulaik bija arī aktīva “kaziste” – kafejnīcas Kaza apmeklētāja.
Izstādei “Debesis bez tukšuma” izmantota neizdota Ināras Kaijas Eglītes dzejas izlase, ko sastādījusi dzejniece Amanda Aizpuriete. Izstādi papildina jaunās mākslinieces un dzejnieces Marijas Luīzes Meļķes zīmējumi, kas tapuši izstādes atklāšanas laikā, un audio ieraksts no Eglītes un repera Abra improvizētās performances izstādes atklāšanā.
Autors: Ināra Kaija Eglīte
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 29.06.–09.07.2017
Cikls: “Ārup. Andris Grinbergs” · Kuratore: Ieva Kalniņa
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2017. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “Ārup. Andris Grinbergs”, kas bija veltīts māksliniekam Andrim Grinbergam (1946). Cikla kuratore — Ieva Kalniņa.
Grants ir ne tikai dokumentējis atsevišķas Andra Grinberga performances, bet ilgstoši bijis liecinieks viņa identitātes meklējumiem un ilgā periodā uzņēmis viņa portretus, fiksējot personiskā un sociālā laika attīstību. Interese par laika spēli, iekšējo un ārējo ainavu ir būtiska saskarsmes līnija Granta un Andra Grinberga daiļradēs.
Andris Grinbergs ir arī Granta visvairāk fotografētais modelis. “Andri fotografēt ir viegli,” atzīmējot Andra Grinberga piecdesmito dzimšanas dienu 1996. gadā, Grants formulēja savu attieksmi pret Andri Grinbergu kā modeli. “Pēc tam, raugoties fotogrāfijā, jautāju sev – cik daudz laika tu esi pavadījis pie spoguļa, iestudēdams sava portreta nianses? Mēģināt saprast, tas nozīmētu… Oskars Vailds kādreiz izteicies, ka mēs visi vārtāmies vienos un tajos pašos dubļos, tikai daži no mums skatās vēl arī zvaigznēs.”
MVT Vasaras mājas ekspozīcijā bija apkopotas deviņpadsmit fotogrāfijas no Andreja Granta kolekcijas “Andris Grinbergs”. Portreti, hronoloģiski aptverot periodu no 1983. līdz 2016. gadam.
Autors: Andrejs Grants
Izstāde: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38, 15.06.–25.06.2017
Cikls: “Ārup. Andris Grinbergs” · Kuratore: Ieva Kalniņa
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde “#Blumbergs. Bezgalība” Mākslas stacijā Dubulti kļuva par fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājas izstāžu cikla noslēgumu, kas bija veltīts izcilā latviešu mākslinieka Ilmāra Blumberga (1943–2016) radošajam mantojumam. Projekts turpināja MVT uzsākto tradīciju veidot dialogu starp dažādām mākslinieku paaudzēm, piedāvājot laikmetīgi interpretēt nozīmīgu Latvijas mākslas personību darbus un idejas.
Izstādē vienkopus tika eksponēti sešu Latvijas laikmetīgās mākslas autoru darbi: Miķeļa Fišera, Anša Starka, Ginta Gabrāna, Voldemāra Johansona, Sabīnes Verneres un Andreja Strokina radītās instalācijas, fotodarbi, skaņas objekti un gleznojumi. Katrs no māksliniekiem projektā piedāvāja savu individuālu skatījumu uz Blumberga mākslas pasauli, veidojot personisku dialogu ar viņa estētiku, domāšanas veidu un mākslas filozofiju.
Daļā darbu bija saskatāmas tiešas atsauces uz Blumberga radošo rokrakstu un idejām, savukārt citos viņa ietekme izpaudās netieši, kā domāšanas un mākslinieciskās attieksmes turpinājums. Izstādē bija skatāmi Miķeļa Fišera instalācija “Nemūžamnepiedošanas ekspresis”, Anša Starka lielformāta fotoinstalācija “Pāri”, Ginta Gabrāna darbs “Ēdiens: 2050”, Voldemāra Johansona skaņas skulptūras un zīmējumi “Simetrijas lūzums”, Sabīnes Verneres tušas gleznojumi “Bez-kaunīgs” un Andreja Strokina kolāžu sērija “Nezināmais dalāmais”.
Izstādes atklāšanas laikā tika prezentēts arī MVT Vasaras mājas projekta “#Blumbergs. Bezgalība” katalogs. Pasākuma ietvaros tika pasniegta Latvijas Bankas balva vienam no cikla māksliniekiem par pārliecinošāko māksliniecisko sniegumu. Balvā tika pasniegta sudraba kolekcijas monēta “Melanholiskais valsis”, kas ir pēdējā no Ilmāra Blumberga veidotajām Latvijas Bankas monētām. Blumbergs ilgus gadus darbojās Latvijas Bankas Monētu dizaina komisijā un ir vairāku kolekcijas monētu dizaina autors.
Ilmārs Blumbergs Latvijas kultūrā pazīstams kā daudzpusīgs mākslinieks, kura radošā darbība aptver scenogrāfiju, zīmējumu, glezniecību un grafiku. Viņa darbi izceļas ar spēcīgu vizuālo valodu un filozofisku ievirzi, kas būtiski ietekmējusi Latvijas laikmetīgās mākslas attīstību.
Izstāde “#Blumbergs. Bezgalība” turpināja fonda “Mākslai vajag telpu” iecerēto diskusiju par mākslas tīklojumiem, ietekmēm un kontekstiem, izgaismojot, kā nozīmīga mākslinieka idejas turpina rezonēt un transformēties jaunāko paaudžu radošajā praksē.
Kuratore: Inga Šteimane
Organizators: fonds “Mākslai vajag telpu”
Norises vieta: Mākslas stacija Dubulti, Jūrmala
Norises laiks: 13.01.–12.03.2017
Projekta cikls: MVT Vasaras māja – #Blumbergs. Bezgalība
Dalībnieki: Miķelis Fišers, Ansis Starks, Gints Gabrāns, Voldemārs Johansons, Sabīne Vernere, Andrejs Strokins.
Izstāžu cikla Ārup. Andris Grinbergs ietvaros fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājā Kalnciema ielā 36/38 sadarbībā ar mākslinieci Ūnu Laukmani un režisoru Reini Suhanovu sestdienās notika bērnu radošās darbnīcas Ārup. Bērni.
2017. gada vasarā bērni savus darbus veidoja uz lieliem formātiem, attēlojot savas izjūtas, mēģinot sevi apzināties kā cilvēku, kurš ir dabas sastāvdaļa, savienot gaisu, debesis un laiku, tādā veidā sasaistot savas radošās izpausmes ar Andra Grinberga uzdrīkstēšanos, kas bērniem visbiežāk sanāk dabiski un bez izlikšanās. Darbnīcās katra mākslinieka izstādes ietvaros bērni veidoja mākslas darbus un performances, iedvesmojoties no konkrētā mākslinieka radošajām izpausmēm.
Māksliniece Ūna Laukmane ir veidojusi modes skates Kaspara Vanaga projektiem Open un Biosport. Kopā ar viņu bērni varēja veidot lelles no dažādiem saimniecībā vairs nederīgiem priekšmetiem. Pēc tam tiks izveidota neliela izrāde, izmantojot šīs lelles. Bērni arī klausīsies mūziku, dzejas fragmentus, attēlos savas izjūtas, improvizēs, tādējādi notiekot dzejas, mūzikas, kustību un vizuālās mākslas sintēzei.
Vasaras māja: 2017. gads. Ar Andri Grinbergu.
Andra Grinberga mākslai nav bijis vajadzības pēc telpas. Tā ir mitusi kopā ar Kalngales nūdistiem. Domlaukumā ar hipijbērniem sūca vīniņus. Performatīvi dračījusi flat-art (jeb kvartirņiku) hepeningos. Vai kopusi Mazirbes palīgskolas ābeļdārzu kopā ar internāta audzēkņiem. Tā pamanījās - ideoloģiskajai uzraudzībai par spīti - sev izbrīvēt vietu, paplašinot personīgā robežas uz publiskās telpas rēķina. Puslegāli. Reizēm nelegāli. Līdzīga kaķim, kas staigā, kur pašam tīk, tā iezīmēja mākslas teritoriju ārpus institucionālisma noliktajiem rāmjiem un bieži vien ignorēja elitārismam tik ērto nošķīrumu starp mākslinieku un skatītāju. Pārsvarā gadījumu tai savulaik varēja piešūt lietu par nodarījumu, kas veikts grupā ar mērķi traucēt sabiedrības kārtību. Un arī no šodienas perspektīvas Andra Grinberga māksla ir neērta. Apzināti piekoptais diletantisms un impulsīvās intervences “nemākslas zonās” apgrūtina tās precīzu kataloģizāciju. Klāt nāk arī piņķerīgi līdzautorības aspekti, plaģiāts kā radošās darbības metode, provokatīvi šķērsa runa un nedisciplinēta migrēšana starpdisciplinārajā. Tādēļ ir grūti iedomāties spilgtāku gadījumu par Andri Grinbergu, kas polemizētu ar saukli “Mākslai vajag telpu”, paplašinot tā nozīmi uz dzīves telpu kā tādu. Tādēļ 2017. gada Vasaras mājas izstāžu programmu iecerēts veidot kā notikumu ciklu, kas izvaicā gribas un iespēju potenciālu laikmetīgajai mākslai palikt “ārpusē” kā ikdienišķā radošajai komponentei.
* * *
Vasaras programmas nosaukumam “Urla un tauriņš” piemīt Grinberga krasā divejādība. Divi vasaras vēstneši urbānajā vidē, kad skvērā tiklab var satikt gan kāpostu balteni, gan urlu bariņu ar aliņiem. Reizēm neviena cita tur nav, un tauriņš riņķo starp sporta tērpos ģērbtajām proletariāta atvasēm kā mikroskopiska fultbolbumba. Deviņdesmito gadu huligāniska brutalitāte (trenūzenes un ādas jaka, tetovējums uz galvas, uz pirkstu kauliņiem labajai rokai – LOVE, uz kreisās – FUCK) ir nomainījusi Andra Grinberga tēlā septiņdesmito gadu hipijam raksturīgo dendija juteklību (tvīds, zīda krekls ar žabo, centrāltirgus utenī pirktas ulmaņlaika kravates). Arī viņa mākslas akcijas ar laiku ir kļuvušas radikālākas, meklējot dialogu ne vairs ar bohēmas domubiedriem, bet sociāli izstumtajiem – nabagiem Matīsa tirgus vārtrūmē, mikrorajonu pašpuikām, iepazīšanās portālos atrastiem vientuļniekiem.
* * *
dendijs - urla
fantāzijas – esošais
sentiments – vardarbība
bērnība – nāve
skaistums – spēks
hepenings “Enģeļi” – fotoizstāde publiskajā vīriešu tualetē
pludmale – autoostas dušas
Kristus kāzas – spermas batikoti palagi
māksla kā terapija – māksla kā anarhija
* * *
Andra Grinberga māksla ir atšūšanās no piešuvējem. Pēc izglītības būdams drēbnieks, viņš pazīst drēbi. Dienesta laikā viņš ir armijas pirtī apakšveļu plikam pulkam izsniedzis, melnajam tirgum džinsus pēc „štatu“ standartiem šuvis. Viņa māksla ir gājusi pa ielām nule šūdinātā tvīda uzvalkā, kam audums pirkts komisijas veikalā, kur padomju gados nokļuva no radiem emigrācijā sūto paciņu saturs. Melānijas Safkas “Beautiful people” ir viņa himna.
Golf Clyderman – ir radošā apvienība, kas cita starpā ironizē par skin-deep beauty, mūsdienu subkultūru kodiem un dzimtes sociālo konstrukciju eroziju.
* * *
Andra Grinberga māksla ir “Māksla dabūt!” Dabūt vietu zem saules. Skaistākos vīriešus par modeļiem. Un jaunos talantīgos par mācekļiem.
Andris Eglītis vēl studēja Rozīšos, kad sāka piedalīties Andra Grinberga performancēs. Performatīvais un sociālā plastika ir viņa rokraksta dimensija, kas veidojusies skolotāja-mācekļa attiecībās ar Andri Grinbergu. Viņa nodoms veidot muzeju Drustu nekurienē zem klajas debess ir savdabīga atbalss hipiju laika pārliecībai, ka māksla ir tur, kur esi tu pats.
* * *
Andris Grinbergs ir humānists. Viņa mākslas terapijas metode sadarbībā ar profesoru Borisu Ņemenski tika izauklēta Mazirbes palīgskolā un iekļauta Padomju Savienībā pirmajā eksperimentālajā estētiskās mācības programmā. Viņa radošajā darbībā būtisku vietu ieņem izstumtais, nepieņemtais. Arī nepieņemamais.
Eltons Kūns ir lingvists, kuru fascinē GIF kā savstarpējās komunikācijas rīks sociālajos medijos. Atšķirībā no joku bildēm un filmu citātiem, viņa veidotās 3D animācijas ir objekti, kuros joks nenolasās. Disfunkcija, iekšēja nesaderība, pazaudēts nolūks te iegūst grafisko saturu, lai mulsinātu pragmatiskus prātus, fascinētu nepraktiskus estētus, kaitinātu lietišķas informācijas džankijus.
* * *
Andris Grinbergs ir runājis atklāti par atklātībai slēptām intimitātes tēmām. Viņa filma “Pašportrets” pēc padomju kriminālkodeksa atbilda pantam par pornogrāfijas ražošanu un izplatīšanu.
Jaanus Samma ir viens no redzamākajiem jaunpienācējiem Baltijas laikmetīgajā mākslā. Viņa interese par subkultūru folkloru un pagrīdē izstumto veidotajiem savstarpējās komunikāciju tīkliem ir novedusi pie lieliskiem vizuālās kultūras atklājumiem attiecībā uz homoseksuālistu sociālās sadzīves praksi Padomju Savienībā. Izstādē iecerēta sadarbība ar grupas Sigma vokālistu, literatūrzinātnieku Jāni Ozoliņu.
* * *
Inga Ģibiete (trash), Līva Rutmane (outsiders), Atis Jakobsons (dendijs), Agnese Krivade (gender trouble), Adomas Danusevičius (failed masculinity).
Fonds “Mākslai vajag telpu” īsteno izglītības projektu, kura ietvaros organizē izbraukuma lekcijas Latvijas skolās par latviešu moderno un laikmetīgo mākslu. Programmas mērķis ir paplašināt jauniešu zināšanas par Latvijas mākslas procesiem, iepazīstināt ar modernisma un pēckara mākslas mantojumu un skaidrot, kā tas saistās ar šodienas laikmetīgās mākslas attīstību.
Lekciju laikā skolēni tiek iepazīstināti ar nozīmīgākajiem latviešu mākslas vēstures procesiem, kā arī ar aktuālajām tendencēm mūsdienu mākslas vidē. Programma veidota kā saruna ar jauniešiem, aicinot viņus kritiski domāt, analizēt mākslas darbus un diskutēt par mākslas nozīmi sabiedrībā. Lekcijās piedalījušies arī jaunie un sevi jau pierādījušie Latvijas mākslinieki, kuri skolēniem stāsta par savu radošo praksi un pieredzi.
Lekciju saturu skolās vada mākslas zinātniece Auguste Petre. Savukārt māksliniece Luīze Rukšāne projekta ietvaros radīja īpašas radošas un izziņojošas tiešsaistes nodarbības, kas Covid-19 laikā ļāva skolēniem arī attālināti iepazīt latviešu mākslu un iesaistīties radošā darbībā.
Svarīga projekta daļa ir arī grāmatu dāvinājums skolu bibliotēkām. Fonda iniciatīvas ietvaros skolām tiek nodots plašs izdevniecības “Neputns” mākslas grāmatu klāsts — kopumā 31 izdevums, nodrošinot skolēniem un pedagogiem pieejamus, kvalitatīvus materiālus latviešu mākslas izpētei gan mācību stundās, gan ārpus tām.
Par projekta nozīmi fonda vadītāja Katrīna Jaunupe uzsver:
“Būtiski ir vēstīt un izskaidrot Latvijas jaunajai paaudzei, ka salīdzinoši nesen radītais, bet plašākai sabiedrībai vēl grūti pieejamais pēckara perioda vizuālās mākslas mantojums ir aktuāls arī 21. gadsimtā. Ir nolasāma tā pēctecība mūsdienu mākslā, un ir svarīgi palīdzēt jauniešiem to saskatīt. Tas veicina interesi gan par Latvijas vēsturi, gan par mūsu mākslas attīstību, stiprinot piederības sajūtu valstij un tās kultūrai.”
Programmas pirmās vizītes notika Jelgavas Spīdolas ģimnāzijā un Kuldīgas Centra vidusskolā, bet vēlāk fonds ar lekcijām apmeklējis arī citas izglītības iestādes, tostarp Salaspils 1. vidusskolu un Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolu, turpinot paplašināt laikmetīgās mākslas izglītības pieejamību Latvijas reģionos.
2017-2021 gads
Dzejnieku diskotēka “Blumbergs = Bezgalība” notika festivāla “Baltā nakts” laikā 2016. gada 10. septembrī no plkst. 21:00 līdz 02:00 MVT Vasaras mājā, Kalnciema ielā 36/38.
Dalībnieki: Ilmārs Šlāpins, Henriks Eliass Zēgners, Guntis Kursišs, Alise Zariņa, Agnese Krivade, Aivars Madris, Madara Gruntmane, Edvards Kuks, Marija Luīze Meļķe, Raimonds Ķirķis, Adrejs Vīksna, Toms Treibergs
Organizators: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2016. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “#Blumbergs. Bezgalība.”, kas bija veltīts māksliniekam Ilmāram Blumbergam (1943–2016).
Telpa, kuru būvē Andreja Strokina kolāžas, ir tīra fantāzija, kurā ļoti gribas saskatīt mūsdienu pasauli. Lūk, postlaikmetīgā ikdiena, kur nākotne šķiet kā retrokaleidoskopisks regress, bet tagadne notiek kā kļūdas un maldi! Modernajos gadsimtos zinātniski būvētais sociālais dizains, kas ieguva reālistiska instrumentārija statusu, izrādījies gauži nepilnīgs. Reālistiskuma miermīlīgais kolektīvais diskurss arvien biežāk tiek piedzīvots kā bankrotējis, sašķīdis gabalos. Realitāte ir nezināmais dalāmais, kas slēpj savu patieso struktūru - tā var tulkot Andreja Strokina izstādes nosaukumu un saturu.
Andrejs Strokins savu kolāžu tapšanā izmanto, kā norāda autors, "novecojušus, ārpus konteksta izrautus attēlus no drukātiem medijiem". Saldas labklājības un sociāla optimisma fragmenti uzzibsnī kā fatamorgānā. Tie savienojas īslaicīgos tagadnes hibrīdos un pārsteidz ar paradoksiem, kas šķiet itin skaisti. Visticamāk, tieši 20. gs. kultūras bagāža - readymade, popārts, blow-up (fotopalielinājuma princips) un fotogrāfijas emancipācija vispār, kā arī abstraktā māksla un konceptuālisms - ļauj izbaudīt Andreja Strokina kolāžu estētiku, kaut arī attēli ir biedējoši.
Autora paņēmiens sasaucas ar mūsdienu biopolitiskās estētikas teorijām. Kā trāpīgi norāda politikas estētikas pētnieks Džefrijs Vaithols (Geoffrey Whitehall) - "dzīve vislielākajā mērā izpaužas kā nonāvēšana", uzsverot šādas estētikas īpatsvaru popkultūras industrijā.
Mākslas lomu Andrejs Strokins interpretē kā laikmetīgs humānists - tā var kalpot kā instruments realitātes apjēgšanai. Šajā aspektā rodams Andreja Strokina saskares punkts ar Ilmāra Blumberga mākslas filosofiju. Izstādes "Nezināmais dalāmais" tēli un scenogrāfija (sarkanā grīdas krāsa) uzbur to nepārtraukto satraukuma sajūtu un apslēpto agresiju, kas pārpludina mūsdienu dzīvi.
Autors: Andrejs Strokins
Izstāde: MVT Vasaras māja, 25.08.–11.09.2016
Cikls: “#Blumbergs. Bezgalība.”
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2016. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “#Blumbergs. Bezgalība.”, kas bija veltīts māksliniekam Ilmāram Blumbergam (1943–2016).
Dēmokritam, kurš dzimis 5.gs. p.m.ē., piedēvē vārdus:''Seksuāla kopošanās ir mazā epilepsija''. Bet viņa laikabiedrs Hipokrats seksuālu aktu skaidro ar mehāniku un sasilšanu, kad apskāvienu laikā stipri sakultās asinis, ko sakarsē tēviņa dabiskais karstums, rada putas un izplatās pa spermatiskajām vēnām. Jāatzīst, ka modernie viedokļi par seksuālām izpausmēm, it sevišķi seksuālu mīlestību, dalās līdzīgi - tajos, kam patīk mirt (piemēram, I just died in your arms tonight, Cutting Crew), un tajos, kam patīk iztēloties šīs ķermeņa darbības kā sportisku, turklāt veselīgu procesu.
Jaunā māksliniece Sabīne Vernere savā personālizstādē Bez-kaunīgs izstāda tušas gleznojumus, kuros atpazīstam stilizētus ķermeņus ar nepārprotami akcentētu seksualitāti, trauksmi un iziešanu no rāmjiem. Ķermeņu savstarpējā pievilkšanās un jutekliskums pārvēršas drāmās, par kurām liecina demonstratīvās, vai gluži pretēji - dabiski salauztās pozas, ļaujot domāt, ka māksliniecei saskan ar tiem, kuriem sekss ir mazā nāve.
Taču cilvēks Sabīnes Verneres darbos piedzīvo drāmu ne tikai tāpēc, ka izkritis no harmoniskas beztieksmju paradīzes, bet arī tāpēc, ka ierauga savu ego projicējamies seksualitātē, un tas rada visbīstamāko jautājumu - ko es gribu? Jautājums par gribēšanu - ko katrs no mums grib, ko vispār vajadzētu gribēt, bet kas būtu negribams, ir izvērsies par laikmeta neatbildamāko jautājumu, un tādejādi Sabīne Vernere piesaka sevi ne vien ar tradīciju, bet arī kā x paaudzes pārstāve, kura nojauš, ka dzīvos aizvien lielākā kopdzīvošanas haosā.
Sabīne Vernere projektā #Blumbergs.Bezgalība rāda jaunus, iepriekš neizstādītus tušas gleznojumus, vienlaikus turpinot tematisko sēriju, kas radusies gada sākumā, un apzinās savu stilistisko izaugsmi saistībā ar Ilmāra Blumberga mākslu. Saikne ar Blumbergu ir tieša. Sabīnei Vernerei ir tuvs Blumberga estētiskais imperatīvs, darinājuma unikalitāte un meistarība, kā arī patiesības paušanas uzdevums mākslā.
''Ilmāra Blumberga māksla ir ārkārtīgi godīga, caurspīdīga un bezkaunīga. Tāpēc mani tā aizkustina. Viņa darbos var redzēt, ko viņš domā, no kā baidās, ko vēlas un ko nevēlas. Patiesības pilotāža. Manuprāt, māksla ir brutāla (reizēm pat nepatīkama) taisnības teikšana. Es gribu nemelot,'' - tā mākslu un Ilmāru Blumbergu apzinās Sabīne Vernere.
Autors: Sabīne Vernere
Izstāde: MVT Vasaras māja, 11.08.–21.08.2016
Cikls: “#Blumbergs. Bezgalība.”
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2016. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “#Blumbergs. Bezgalība.”, kas bija veltīts māksliniekam Ilmāram Blumbergam (1943–2016).
Dažiem patīk gleznot, bet citi nerimstas līdz saprot, kā veidojas gaisma, krāsa un ģeometrija - tā, runājot par atšķirīgiem skatupunktiem mākslā, teicis viens no jaunā latviešu konceptuālista Voldemāra Johansona skolotājiem, amerikāņu komponists, zinātnieks un digitālo datu simultānapstrādes mūzikas instrumentu pionieris Džoels Raiens (Joel Ryan). Voldemārs Johansons 2007. gadā ir beidzis Hāgas Karaliskās konservatorijas Sonoloģijas institūtu Nīderlandē, izstrādājot bakalaura darbu "Informācijas struktūras akustisku notikumu organizēšanai" un šobrīd pats ir Jauno mediju programmas pasniedzējs Liepājas Universitātē. Viņa darbus var saukt par skaņu objektiem, precīzāk - par dažādu digitāli fiksējamu signālu un to transformāciju radītiem objektiem, kas integrē mākslu un mūziku.
Digitālie dati - redzamu un sajūtamu, kā arī cilvēka maņām slēptu fizikālu norišu mērījumi - ir Voldemāra Johansona mākslas galvenais materiāls. Tas saskan ar plašāku tendenci laikmetīgajā mākslā, kur līdztekus joprojām aktuālajai metaforu radīšanai bieži sastopama izzinoša vai pat pētnieciska ievirze. Voldemāra Johansona darbos dati, teiksim, vēja brāzmu mainīgais stiprums vai radioaktivitāte, tiek apkopoti un transformēti vizuālās un skaniskās izpausmēs.
Tādas bija redzamas arī personālizstādē Simetrijas lūzums projektā #Blumbergs. Bezgalība - pirms dažiem gadiem tapušu zīmējumu sērija un divas speciāli izstādei radītas skaņu skulptūras, ko veido dabiskās radioaktivitātes klātbūtnes datu apstrāde un transformācija. Svarīgi piebilst, ka skaņu skulptūrās šī datu pārveide audiosignālā notiek reālā laikā, kas faktiski padara tās par performējošiem objektiem visu izstādes laiku.
Izstādes nosaukumam - Simetrijas lūzums - ir zīmīgs konteksts skaņu mākslas avangardiskajos meklējumos, kur viena no pasaules aktualitātēm ir mūzikas uztveres simetrisko struktūru dekonstrukcija. Voldemāra Johansona darbi sasaucas arī ar laikmetīgās mākslas pastiprināto interesi par attēla un skaņas savstarpējo konvertējamību, par ko mākslinieks ir izteicies: "Viena no idejām, kas mani interesē, ir skanisko un telpisko formu integritāte. Nenodalīt šos divus aspektus kā kaut ko atsevišķu. Es pat tos neuztveru kā divu elementu savienojumu, bet kā organisku vienību. Manos darbos skaņa izriet no telpas un telpa – no skaņas izkārtojuma."
Visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi ir minēt, ka saskares punkts starp Ilmāra Blumberga un Voldemāra Johansona mākslu ir laika izohronās struktūras nojaukšana, ko Blumbergs īsteno filosofiskā telpā, bet Johansons - fiziski mērāmā (viņa zīmējumi ir skaņas telpiskošanās simulācija).
Autors: Voldemārs Johansons
Izstāde: MVT Vasaras māja, 28.07.–07.08.2016
Cikls: “#Blumbergs. Bezgalība.”
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
MVT Vasaras mājā regulāri notika radošās darbnīcas bērniem un ģimenēm, veidojot vidi, kurā mākslu varēja ne tikai aplūkot, bet arī iepazīt darbojoties. Sadarbībā ar izdevniecību «Liels un mazs» vasaras sestdienās norisinājās BIKIBUKA darbnīcas, kurās bērni zīmēja, grieza, līmēja, eksperimentēja ar attēliem un radīja paši savus darbus.
Darbnīcas rosināja iztēli, patstāvīgu domāšanu un sarunu starp bērniem, vecākiem un mākslu. Tās apliecināja, ka bērna sastapšanās ar kultūru var sākties vienkārši un dabiski, ar materiālu rokās, brīvību izmēģināt un iespēju savu ideju pārvērst redzamā formā.
Norises vieta: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38
Organizators: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2016. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “#Blumbergs. Bezgalība.”, kas bija veltīts māksliniekam Ilmāram Blumbergam (1943–2016).
Mākslas patiesības manifestu vēsture ir gara, bet Gints Gabrāns (1970) nāk klajā ar vēl vienu. Ir patiesība par mākslu kā mimēzi, ir patiesība par dziļāko, apslēpto mākslā, ir objekta patiesība, un ir publiska paziņojuma patiesība, ir patiesība, ka māksla manifestējas tiešajā pieredzējumā, bet ir patiesība, ka māksla pastāv kā atmiņas, kas izteiktas valodā. Gints Gabrāns apgalvo, ka māksla ir mutācija, kas veido izmaiņas kultūrā. Šis apgalvojums paredz, ka māksla līdzīgi kā zinātne var mainīt ikdienas paradumus.
Pirms diviem gadiem (2014) Gints Gabrāns par kāda sava darba izstāstāmo daļu izvēlējās ēdiena problēmu, kura veidojās no diviem komponentiem: ANO prognozēm par to, ka jau 2050. gadā būs nepieciešams par 70% vairāk pārtikas, jo cilvēku skaits no pašreizējiem 7 miljardiem būs pieaudzis līdz 9,7 miljardiem un idejas par ģenētiski modificētu cilvēka vielmaiņas baktēriju, kam piešķirta spēja sintezēt celulozi šķeļošus enzīmus. Tā radās projekts FOOD, kurš joprojām attīstās.
Instalācija ĒDIENS: 2050 izstāžu sērijā #Blumbergs.Bezgalība. piedāvās jaunus šī darba aspektus. Ja cilvēka organismā notiktu pilns celulozes šķelšanas process, tad no 100 g papīra cilvēks iegūtu vairāk kaloriju nekā no 100 g maizes (attiecīgi no papīra 400, bet no maizes 355 kilokalorijas). Tas patiešām mainītu visu! Vērīgs skatītājs pamanīs, ka baktērija ar paredzamo futūristisko spēku ir daļa no mākslas darba.
Ginta Gabrāna un Ilmāra Blumberga saskares punktu var meklēt scenogrāfa darbā kā profesijā - abi ir apguvuši šo specialitāti Latvijas Mākslas akadēmijā un realizējušies teātrī. Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas audzēkni Gintu Gabrānu 80. gadu otrajā pusē ļoti uzrunāja žurnālos pamanīta Ilmāra Blumberga 60. gadu scenogrāfija, bet šobrīd Gabrāns mākslu un scenogrāfiju uzlūko no atšķirīgiem skatupunktiem.
Autors: Gints Gabrāns
Izstāde: MVT Vasaras māja, 14.07.–24.07.2016
Cikls: “#Blumbergs. Bezgalība.”
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2016. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “#Blumbergs. Bezgalība.”, kas bija veltīts māksliniekam Ilmāram Blumbergam (1943–2016).
Izcilā latviešu mākslinieka Ilmāra Blumberga (1943-2016) portretus Ansis Starks fotografējis 2013. gadā, kad ar Blumbergu tika veidota saruna žurnālam Rīgas Laiks. Attēlos Blumbergs ir ne tikai kā portretējamais, bet arī kā sevis paša režisors, kurš labi pārzina savu ķermeni un mīmiku.
Tāpat arī tajos jūtams Ansis Starks, kurš melnbaltos portretus radījis kā sejas ainavas tuvplānā, necenšoties uzdoties par dvēseļu reģi. Tā dēvētais psiholoģiskais portrets ir 20. gadsimta tradīcija, kura mūsdienās zaudē nozīmi pārāk uzstājīgo interpretāciju dēļ. Ansis Starks ir jaunas ēras dokumentālists, kurš personībai tuvojas bez sentimenta un stereotipiem.
"No fotogrāfiskā viedokļa, portretējamais mani vispirms valdzina kā nemitīgi mainīgs skulpturāls elements telpā un gaismā. Nākamais svarīgākais ir mirklis, kad šo elementu caurstrāvo personība", saka Ansis Starks, kura personālizstāde Pāri ar unikāliem Ilmāra Blumberga portretiem bija otrais projekts fonda Mākslai vajag telpu 2016. gada Vasaras mājas izstāžu ciklā #Blumbergs. Bezgalība.
Autors: Ansis Starks
Izstāde: MVT Vasaras māja, 30.06.–10.07.2016
Cikls: “#Blumbergs. Bezgalība.”
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Izstāde notika fonda “Mākslai vajag telpu” 2016. gada MVT Vasaras mājas izstāžu ciklā “#Blumbergs. Bezgalība.”, kas bija veltīts māksliniekam Ilmāram Blumbergam (1943–2016).
Projektam #Blumbergs. Bezgalība. Miķelis Fišers (1970) ir radījis jaunu instalāciju Nemūžamnepiedošanas ekspresis, par kuru pats mākslinieks saka: ''Tie, kas pazīst Blumberga daiļradi, tur vienu pēc otra atradīs citātus, tomēr nevis tiešus, bet jēdzieniskus. Darbā Nemūžamnepiedošanas ekspresis es gribu runāt par budismu un karmu, par pārdzimšanu. Viens no karmiskajiem principiem ir, ka dzīve mūs atgriež atpakaļ tajās pašās situācijās, kamēr mēs tās neatrisinām.''
Mākslinieka instalācijā būtiska loma ir Ilmāra Blumberga gleznu ciklam Visu laiku snieg. Starp Ilmāra Blumberga un Miķeļa Fišera mākslu var atrast vairākus saskares punktus: abus vieno izsmalcināta attieksme pret detaļām un pārsteidzoši inscenējumi satura izklāstā, abi savā attieksmē pret mākslu sakausē smagnējo ģēnija paradigmu un vieglo mūslaiku apropriācijas diskursu. Visbeidzot - abi mākslinieki piešķir lielu nozīmi autora spējai uzlādēt mākslas darbu ar unikālu, darba uztverei būtisku enerģiju.
Autors: Miķelis Fišers
Izstāde: MVT Vasaras māja, 09.06.–26.06.2016
Cikls: “#Blumbergs. Bezgalība.”
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Biedrība “Ascendum” sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu” izdevusi grāmatu “Rainis. Cilvēks”, kas ir ceturtais izdevums sērijā “Satori bibliotēka”. Grāmatas veidošanā piedalījušies desmit Latvijas mākslinieki, piedāvājot laikmetīgu skatījumu uz Raiņa dzeju un tajā ietvertajiem jautājumiem par cilvēka dabu un izaugsmi.
Raiņa dzejoļus mākslas darbos interpretējuši Kristians Brekte, Anda Lāce, Paula Zariņa, Reinis Liepa, Krista Dzudzilo, Reinis Dzudzilo, Krišs Salmanis, Kaspars Groševs, Māra Brīvere un Anete Melece. Dzejoļus papildina mākslas zinātņu doktores un Latvijas Kultūras akadēmijas asociētās profesores Zanes Šiliņas zinātniskie komentāri, kuros norādīts katra darba tapšanas laiks un vieta, kā arī skaidrots tā vēstījums un konteksts. Grāmatas dizaina autors ir mākslinieks Kārlis Dovnorovičs.
Sadarbība ar fondu “Mākslai vajag telpu” ļāva grāmatā veidot sarunu starp literatūru un vizuālo mākslu. Mākslinieku darbi nav tikai dzejas ilustrācijas, tie kļūst par patstāvīgām interpretācijām, kas Raiņa tekstus turpina mūsdienu vizuālajā valodā.
“Grāmatas “Rainis. Cilvēks” koncepcijas pamatā ir latviešu literatūrā joprojām neiedzīvojies vēstījuma žanrs, grafiskā novele jeb komikss. Atlasītie teksti ir filozofiski un vienlaikus abstrakti, tajos tikpat kā nav vizuālu tēlu un darbības, tāpēc ilustrāciju autoriem nācās atteikties no vieglākā ceļa, tieša pārnesuma, tā vietā rodot jaunu, tekstu papildinošu, nevis ilustrējošu pieeju,” par grāmatu stāsta interneta žurnāla “Satori.lv” galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins.
Grāmatas atvēršanas svētki notika 17. decembrī Rīgas Mākslas telpā. Tos papildināja publiska diskusija “Rainis un Aspazija mūsu domās un darbos”, kurā tika izvērtēts Raiņa un Aspazijas jubilejas gads.
Grāmatas izdošanu finansiāli atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds.
Fonda “Mākslai vajag telpu” rīkotā Džemmas Skulmes personālizstāde Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā pievērsās mākslinieces radošajam procesam, viņas darbu attiecībām ar sava laika politisko varu un spējai saglabāt mākslas iekšējo brīvību mainīgos vēstures apstākļos.
“Gleznojot ir sajūta, ka neizdodas, neizdodas un neizdosies. Bet zini, ka būs brīdis, kad izdosies,” par darba procesu teikusi Džemma Skulme. Mākslinieces pieredzē radīšana sākas nevis ar iedvesmas vieglumu, bet brīdī, kad šķietami izsmeltas visas iespējas, tomēr darbs tiek turpināts. Izstādes nosaukumā ietvertā spriedze starp patosu un rezignāciju iezīmēja šo pāreju no šaubām un nespēka uz formu, kurā viela kļūst par mākslas darba saturu.
Izstāde bija veidota kā citāds jubilejas skatījums uz Džemmu Skulmi, izcilu un harismātisku mākslinieci, Latvijas mākslas dzīves veidotāju un nozīmīgu Atmodas politiskās skatuves personību. Tās mērķis nebija tikai hronoloģiski atspoguļot mākslinieces daiļradi, bet radīt jautājumus par grūti izskaidrojamo radošā darba kārtību un par mākslas spēju pastāvēt ārpus tai piešķirtā politiskā statusa.
Kad Džemma Skulme piecdesmitajos gados ienāca mākslā, tās ideoloģisko funkciju noteica padomju vara. Oficiāli māksla piederēja tautai, taču praksē tā bija pakļauta politiskajām institūcijām un to pasūtījumiem. Vienlaikus darbnīcā pastāvēja cita telpa, kurā mākslinieks varēja pētīt formas uzbūvi, eksperimentēt un uzturēt saikni ar pasaules mākslas vēsturi. Džemmas Skulmes daiļrade atklāj šo dubulto eksistenci, sadarbību ar sava laika institūcijām un konsekventu iekšējo pretošanos ideoloģiskai vienkāršošanai.
Izstādes pirmā daļa līdzās novietoja padomju izpratnē oficiālo, šaubīgo un neoficiālo. Tajā bija aplūkojami piecdesmito gadu tautas svētku gleznojumi, dramatiskie sešdesmito gadu figurālie darbi, ikoniskie gleznojumi uz koka no pirmās personālizstādes 1968. gadā, kā arī darbi par Dziesmu svētkiem un latviešu strēlniekiem. Līdzās vēstures un kara tēmām atradās intīmi, eksistenciāli akti, kuros ķermeņa dinamika atklājas kā pantomīmā.
Ekspozīcijā bija iekļautas arī abas “Tautasdziesmas”, kas tapušas pēc mākslinieces vilšanās par Varšavas pakta bruņoto spēku iebrukumu Prāgā 1968. gadā, kā arī divas gleznas ar nosaukumu “Ceļamaize”, kas ļāva salīdzināt mākslinieces formas meklējumus ar institucionāli pieprasītu, sadzīviskāku tēmas risinājumu. Pirmoreiz tika eksponēts arī pēc 1956. gada Parīzes apmeklējuma gleznots dubultportrets, kuru savulaik noraidīja Jauno mākslinieku izstāde.
Izstādes otrajā daļā uzmanība bija pievērsta kolāžām, ko Džemma Skulme dēvējusi par “Kariatīdēm”, “Putnubiedēkļiem” un “Vēstures piezīmēm”. No 1982. līdz 2012. gadam tapušajos darbos izmantoti mājās glabāti dokumenti, rokraksti, attēli un ģimenes arhīva materiāli. Tajos personīgā, politiskā un mākslas vēsture savienojas vienā blīvā struktūrā, bet faktūra no tehniska paņēmiena kļūst par saturu. Kolāžas ekspozīcijā sastapās ar septiņdesmito gadu monohromajām reljefa faktūru gleznām.
Trešo izstādes daļu veidoja cikls “Modeļi” un jaunākie darbi. Pirmie “Modeļi” tapuši 2005. gadā, izmantojot mākslinieces meitas Martas bērnības zīmējumus. Vēlāk Džemma Skulme savos darbos pievērsās arī pašas bērnības zīmējumiem, kurus bija saglabājusi viņas māte, tēlniece Marta Liepiņa-Skulme. Šīs bērnišķīgi košās un apzināti nepareizās figūras kļuva par mākslinieces antitēzi pašai sev, par atteikšanos pakļauties gan agrākajām dogmām, gan laikmetīgās interpretācijas smagnējumam.
Ekspozīciju veidoja darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības krājumiem, Zuzānu ģimenes, Aināra Gulbja un Gunta Belēviča privātkolekcijām, kā arī Džemmas Skulmes mākslas darbi un arhīva materiāli.
Izstādi Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā rīkoja fonds “Mākslai vajag telpu”.
Fonds “Mākslai vajag telpu” izdeva mākslinieces Martas Skulmes dzejoļu krājumu “Tumsā izšķīdis cukura grauds”, kas tika prezentēts kopā ar autores tāda paša nosaukuma vizuālo darbu izstādi. Grāmatas atvēršana un izstāde veidoja vienotu māksliniecisku notikumu, kurā literatūra un vizuālā māksla savijās vienā telpā.
Grāmatā apkopoti dzejoļi, kas tapuši no 1990. līdz 2015. gadam, veidojot vairāk nekā divdesmit piecu gadu laikā uzkrātu tekstu kopumu. Tajos līdzās pastāv ironija, eksistenciāla spriedze un smalks, dažkārt gandrīz rotaļīgs valodas ritms.
Marta Skulme uzaugusi izteikti radošā vidē. Būdama gleznotājas Džemmas Skulmes meita, viņa no bērnības dzīvojusi mākslas un kultūras klātbūtnē. Tomēr krājums apliecina viņas individuālo radošo balsi, kurā vizuālā domāšana organiski pārtop poētiskā valodā.
Krājuma sastādītājs, dzejnieks Edvīns Raups, norāda, ka viens no dzejoļiem uzdod jautājumu, kas kā motīvs caurvij visu grāmatu:
“Kas to teica? Kur tu teci?” rotaļīgi ironiski kādā dzejolī vaicā Marta, un šis savādi smeldzīgais, arī retoriskais jautājums dzen savu poētisko vagu cauri visai dzejoļu grāmatai, nepūloties piedāvāt atbildi, vienkārši konstatējot, ka ikvienai dzīvībai ir ne tikai sava dzīve, bet arī liktenis.”
Martas Skulmes tekstos vieglā, reizēm ironiskā izteiksme kontrastē ar dziļākām pārdomām par dzīvi, identitāti un laiku. Šī spriedze starp formu un saturu piešķir dzejoļiem īpašu noskaņu, kurā liriska valoda sastopas ar skaidru eksistenciālu apziņu.
Grāmatas vāka noformējumā izmantoti Martas Skulmes gleznu fragmenti. Izdevuma māksliniece ir Anna Aizsilniece.
Grāmata izdota kā daļa no fonda “Mākslai vajag telpu” plašākās programmas, kuras mērķis ir aktualizēt Latvijas kultūras mantojumu un radīt platformu jauniem radošiem dialogiem starp dažādām mākslas disciplīnām.
Sastādītājs: Edvīns Raups
Izdevuma māksliniece: Anna Aizsilniece
Izdevējs: fonds “Mākslai vajag telpu”
2015. gada 16. oktobrī Mākslas stacijā Dubulti tika atklāta grupas izstāde “#Džemma90: MVT Vasaras mājas noslēgums”. Tā apkopoja fonda “Mākslai vajag telpu” 2015. gada Vasaras mājā Kalnciema ielā īstenoto septiņu personālizstāžu ciklu. Atklāšanā tika prezentēts arī projektam veltīts katalogs.
Izstāžu cikla centrā bija Džemma Skulme, kurai 2015. gadā apritēja deviņdesmit gadu. Viņas daiļrade kļuva par izejas punktu septiņiem laikmetīgās mākslas autoriem: Arnim Balčum, Darjai Meļņikovai, Raitim Hrolovičam, Paulai Zariņai, Kristai Dzudzilo, Kristianam Brektem un Indriķim Ģelzim.
Skulmes māksla projektā netika uztverta kā noslēgts mantojums, kuru nepieciešams vienīgi pārstāstīt. Tā kļuva par dzīvu domāšanas materiālu un katalizatoru jauniem, eksperimentāliem darbiem. Mākslinieki meklēja veidus, kā runāt ar citas paaudzes pieredzi, nezaudējot savu balsi, un kā mākslu izmantot par pilnvērtīgu saziņas formu.
Lai gan izstāžu sērijas autorus un Džemmu Skulmi šķīra aptuveni pusgadsimts, viņu uzmanības lokā atklājās tie paši jautājumi: cilvēka un mākslas piederība, mākslinieka personības nozīme, radošā procesa būtība un izvēlēto izteiksmes līdzekļu spēja mainīt darba nozīmi.
Katrs projekta dalībnieks veidoja personisku dialogu ar Skulmes mākslu, interpretējot tās idejas, tēmas un formālos risinājumus sava laika kontekstā. Izstāde ļāva ieraudzīt, kā nozīmīgs mākslas mantojums turpina dzīvot nevis atkārtojumā, bet jaunās attiecībās, jautājumos un mākslinieciskās izvēlēs.
Atklāšanas vakars turpinājās pasākumā “Absolut Nights” Zundas dārzā Rīgā. Tā programmā bija īpaši šim notikumam radīta modes mākslinieku MAREUNROLS instalācija, Latvijas mūzikas pārsteigums un Parīzes mākslinieka KIDDY SMILE priekšnesums.
Darjas Meļņikovas izstāde “Room 2. Fool’s Gold” bija septītā un noslēdzošā izstāde MVT Vasaras mājas 2015. gada sērijā “Džemma90”, kurā septiņi mākslinieki interpretēja Džemmas Skulmes daiļradi.
Darjas veidotie objekti un instalācijas apspēlē formu, faktūru, krāsu un materialitātes nozīmes, konceptualizējot ikdienišķu norišu uztveri. Izstādē “Room 2. Fool’s Gold” MVT Vasaras mājā Darja pievērsās abstrakto formu un konstrukciju lietojumam savas un mākslinieces Džemmas Skulmes daiļradē.
Darbs tapis iespaidojoties no koplietošanas telpu un atvērtā tipa biroju stilistikas un tas savā ziņā turpina izstādi “Room 1. Brewing Harmony”, kas notika iepriekšējā gada pavasarī “Vita Kuben” galerijā Malmē.
Šajā darbā Darja aktualizē standartizētās estētikas jēdzienu, kas Džemmas Skulmes radošās un sabiedriskās darbības kontekstā tiek asociēts ar noteiktu, bieži stereotipu ietekmētu personības uztveri. Gleznotājas vārds savā ziņā ir kļuvis par klišeju, kuru Darja pārvērš telpiskā objektā, izmantojot konstruktīvismu atgādinošus izteiksmes līdzekļus un sev raksturīgus materiālus – alumīnija caurules, žalūzijas, telpaugus un pašas gatavotus siera blokus naudas maisiņu formā. “Etimoloģija ir sekojoša – big cheese jeb svarīga persona,” savu kariķējošo pieeju skaidro māksliniece.
Māksliniece: Darja Meļņikova
Norises laiks: 03.09.–13.09.2015
Programma: “Džemma90”, MVT Vasaras māja
Norises vieta: Kalnciema iela 36/38, Rīga
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
2015. gada 21. augustā fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā notika arhitekta un “Other Side Studio” līdzdibinātāja Helvija Savicka lekcija “Vai telpai vajag mākslu. Nabaga Jorika gadījums”. Vakara noslēgumā tika demonstrēta Līvas Vilnītes un Aleksandra Okonova dokumentālā īsfilma “Nabaga Joriks. 1961–2015”.
Laikā, kad Rīgā turpinājās diskusijas par laikmetīgajai mākslai nepieciešamo telpu un modernisma arhitektūras mantojuma saglabāšanu, “Other Side Studio” devās ekspedīcijā uz Latgali. Tās mērķis bija dokumentēt Rēzeknes Nacionālo biedrību kultūras nama, tautā saukta par Nabaga Joriku, pēdējās dienas.
Divas nedēļas pirms ēkas nojaukšanas “Other Side Studio” tās telpās sarīkoja festivālu, kurā piedalījās vairāk nekā divdesmit Latvijas mākslinieku. Ēka uz īsu brīdi atkal kļuva par aktīvu kultūras telpu, vienlaikus ļaujot ieraudzīt tās vēsturi, arhitektonisko savdabību un vēl neizmantoto potenciālu.
Dokumentējot festivālu un sarunājoties ar cilvēkiem, kuru dzīve bijusi cieši saistīta ar kultūras namu un teātra studiju “Joriks”, tapa Līvas Vilnītes un Aleksandra Okonova filma “Nabaga Joriks. 1961–2015”. Personiskās atmiņas tajā savijās ar plašākiem jautājumiem par migrāciju, Latgales ģeopolitisko situāciju, kultūras institūciju attiecībām pilsētas un valsts mērogā, kā arī arhitektūras vērtību brīdī, kad tās pastāvēšana jau tuvojas beigām.
Lekcijas norises laikā Rēzeknes kultūras nams bija nojaukts un tā vietā turpinājās būvdarbi. Helvijs Savickis pievērsās Latvijas kultūras namu stāvoklim, to vēsturiskajai lomai un iespējām, kas daudzviet palikušas neizmantotas. Jautājums “Vai telpai vajag mākslu?” šajā kontekstā kļuva arī par jautājumu, vai ēka var saglabāt savu nozīmi, ja no tās aiziet kultūra, cilvēki un kopīgā atmiņa.
Helvijs Savickis ieguvis bakalaura grādu arhitektūrā Vīnē. 2014. gadā viņš saņēma Latvijas Arhitektūras gada balvu par projektu “Manual: Urban Sports and Architecture” un bija viens no Latvijas nacionālā paviljona “Inner Freedom. Riga Street in Venice” autoriem Venēcijas 13. starptautiskajā arhitektūras biennālē. Savickis strādājis arhitektu birojā “Arhis” un 2011. gadā līdzdibinājis “Other Side Studio”, kas savā darbībā pievērsās telpas slēptā potenciāla izpētei.
MVT Vasaras māja Kalnciema ielā 36/38 bija no konteineriem veidota laikmetīgās mākslas platforma, kurā notika izstādes, lekcijas, diskusijas, performances, mākslinieku autorvakari un radošās darbnīcas. Tās pagaidu arhitektūra vienlaikus atgādināja par pastāvīgas Latvijas pēckara un mūsdienu mākslas muzeja telpas trūkumu Rīgā.
Lekcijas norises laikā Vasaras mājā bija skatāms Kristas Dzudzilo videodarbs “Skaidrība”, kas veidots 2015. gada izstāžu ciklam, veltītam Džemmas Skulmes deviņdesmitajai jubilejai.
Kristas Dzudzillo izstāde “Skaidrība” bija sestā izstāde MVT Vasaras mājas 2015. gada sērijā “Džemma90”, kurā septiņi mākslinieki interpretēja Džemmas Skulmes daiļradi. Tā bija skatāma vienu dienu.
Kristas Dzudzillo vizuālā valoda ir izteikti poētiska un personiska. Māksliniece pārvalda reālistiskās tonālās glezniecības tradīciju, kā arī veido instalācijas un video darbus. Kristas darbos allaž ietverta rūpīgi atlasīta simbolisku tēlu sistēma, ko akcentē scenogrāfiski efekti.
Kristas izstādē MVT Vasaras mājā bija skatāms video darbs “Skaidrība”. Tas esot jāuztver kā iespējams sarunas sākums ar Džemmu Skulmi, tiecoties atklāt savu personisko pozīciju attiecībā pret mākslu un patiesību.
Ar video redzamās sievietes lēnajiem, rūpīgajiem roku vēzieniem prom tiek aizslaucīts viss liekais, viss pierastais un traucējošais, tā mudinot apdomāt nepārtrauktības un iekšējās pārliecības nozīmi. Krista stāsta, ka “darbs ir vienkāršs, un tajā viss ir skaidrs – tā ir sasalšana kustībā. Ceļā uz skaidrību ir jābūt uz ceļiem.”
Māksliniece: Krista Dzudzillo
Norises laiks: 20.08.2015 (viena diena)
Programma: “Džemma90”, MVT Vasaras māja
Norises vieta: Kalnciema iela 36/38, Rīga
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Fonda “Mākslai vajag telpu” iniciatīva MVT Vasaras māja kļuva par vienu no nozīmīgākajiem projektiem Latvijā, kas aktualizēja dialogu starp pēckara modernismu un mūsdienu laikmetīgo mākslu. Projekts tika izveidots kā atvērta platforma jaunajiem māksliniekiem, vienlaikus piedāvājot skatītājiem iespēju no jauna ieraudzīt Latvijas mākslas vēsturisko nepārtrauktību.
Vasaras māja Kalnciema ielā radās kā simbolisks un vienlaikus ļoti konkrēts žests. Metāla konteinerā izveidotā izstāžu telpa kļuva par vietu laikmetīgās mākslas notikumiem laikā, kad Latvijā joprojām nav izveidots Laikmetīgās mākslas muzejs. Projekts apliecināja, ka arī pagaidu arhitektūra var kļūt par nozīmīgu kultūras platformu, kur veidojas idejas, diskusijas un jauni mākslas darbi.
Kā uzsvērusi projekta iniciatore un kuratore Katrīna Jaunupe, Vasaras mājas pamatideja bija veidot tiltu starp dažādām Latvijas mākslas paaudzēm:
“Šis projekts ir mēģinājums saprast, no kurienes nāk šodienas māksla. Tas, ko redzam šodien, nav radies vakuumā. Laikmetīgajai mākslai ir saknes pēckara modernismā, kur parādījās pirmie tās iedīgļi.”
Katru vasaru projektā tika aicināti piedalīties seši jaunās paaudzes mākslinieki, kuru darbi tika veidoti dialogā ar izcilām Latvijas mākslas personībām. Pirmajā gadā izstāžu ciklu iedvesmoja Džemmas Skulmes radošais mantojums, bet otrajā gadā par centrālo atskaites punktu kļuva Ilmāra Blumberga māksla. Šāda pieeja ļāva jaunajiem autoriem interpretēt Latvijas mākslas kanonu mūsdienu kontekstā.
Projekts vienlaikus kļuva arī par platformu starpdisciplinārām sadarbībām. Vasaras mājas notikumu programmu papildināja koncerti, diskusijas un performances. Vienā no sezonas noslēguma pasākumiem Mūkusalas mākslas salonā tika prezentēta mūziķu Jāņa Šipkēvica un Gata Zaķa skaņu plate “Dora”, kuru autori raksturo kā skaņu gleznas — muzikālu dialogu ar vizuālās mākslas telpu.
MVT Vasaras māja kļuva par svarīgu kultūras notikumu Rīgā un par vienu no redzamākajiem piemēriem, kā laikmetīgā māksla var veidot dzīvu sarunu starp pagātni un tagadni. Vienlaikus projekts atgādināja par nepieciešamību izveidot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju — institūciju, kas spētu sistemātiski saglabāt, pētīt un prezentēt Latvijas mākslas procesus starptautiskā kontekstā.
Kuratore: Katrīna Jaunupe
Norises vieta: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela, Rīga
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Raita Hroloviča izstāde “Dzīvības koks” bija piektā izstāde MVT Vasaras mājas 2015. gada sērijā “Džemma90”, kurā septiņi mākslinieki interpretēja Džemmas Skulmes daiļradi.
Raitis Hrolovičs savās instalācijās apvieno glezniecības, grafikas un tēlniecības izteiksmes līdzekļus. Viņa vizuālā valoda ir izteikti monumentāla – gan formas, gan aplūkoto tematu ziņā.
Izstādei MVT Vasaras mājā Raitis bija izveidojis saskares punktu (simbolisku tiltu) starp skatītāju un dabas procesiem, akcentējot apkārtējās vides un cilvēka mijiedarbību.
Monohromajā lielformāta gleznojumā, kas aizklāja izstādes konteinera sienas, bija iekļauta zīmju sistēma – cilvēka un dabas sasaistes simbolisks atveidojums –, kādu allaž centusies sasniegt māksliniece Džemma Skulme.
No meža izvilkti baļķi, atbrīvoti triepti bērza tāss ritmi un antropomorfu tēlu apveidi atdzīvojās vienotā sistēmā, kas parāda autora pozīciju pārkomercializētajā, neīstuma piesātinātajā mākslas pasaulē.
Rokraksta tīrība un materiālu autentiskums Raiti pietuvina Džemmas aprakstītajam skaistumam mākslā – ilūzijai, ka “māksla vibrē, ka viņā ir dzīvīgums, ka viņa nav mirusi.”
Raita darbos, tāpat kā Džemmas gleznās, nav paštīksmināšanās; tie ir vērsti uz sabiedrību, uz sev tuviem cilvēkiem. Lai apzinātos sevi kā daļu no viena veseluma.
Mākslinieks: Raitis Hrolovičs
Norises laiks: 06.08.–16.08.2015
Programma: “Džemma90”, MVT Vasaras māja
Norises vieta: Kalnciema iela 36/38, Rīga
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
“Džemmas dzīvoklis” bija Arņa Balčus izstāde MVT Vasaras mājā no 2015. gada 23. jūlija līdz 2. augustam — daļa no fonda “Mākslai vajag telpu” 2015. gada programmas, kas bija veltīta Džemmai Skulmei.
Fotomākslinieks Arnis Balčus veido fotogrāfiju sērijas ar portretiem, pilsētu un lauku nomalēm, kā arī sadzīviskām ikdienas ainām. Vairākos mākslinieka projektos vērojami latviskās identitātes meklējumi, galvenokārt pievēršoties padomju mantojumam.
Šoreiz īpaši MVT Vasaras mājai Balčus veidoja izstādi kā mākslinieces Džemmas Skulmes memoriālo dzīvokli. Instalācija tika veidota kā telpisks ieskats mākslinieces dzīves gājumā, pievēršoties gan privātajiem (ģimene, mākslinieciskie meklējumi), gan publiskajiem (politiskā karjera, sociālās un radošās aktivitātes) dzīves aspektiem. Izstādē redzamie objekti – ģimenes fotogrāfijas, Džemmas Skulmes glezna, sadzīves priekšmeti un mēbeles – veido priekšstatu par Džemmu Skulmi kā nozīmīgu Padomju Latvijas radošo personību.
Šī memoriālā dzīvokļa lietas nav nekā skaidrotas, paverot plašas iespējas ne tikai faktu interpretācijām, bet arī manipulācijām. Balčus izstāde liek domāt par mākslinieka lomu sabiedrībā un politikā, kā arī par institūciju, kuratoru, vēsturnieku, mediju, nozīmi vēstures veidošanā.
Autors: Arnis Balčus
Izstāde: MVT Vasaras māja, 23.07.–2.08.2015
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Indriķa Ģelža izstāde “Pacietīgi kļūstot par skulptūru” bija trešā izstāde MVT Vasaras mājas 2015. gada sērijā “Džemma90”, kurā septiņi mākslinieki interpretēja Džemmas Skulmes daiļradi.
Indriķa Ģelža darbos jaušama interese par realitātes, apkārtējās vides un aktuālo procesu uztveres iespējamiem scenārijiem. Saskaroties ar Džemmas Skulmes daiļradi, Indriķi vistiešāk iespaidoja tieši mākslas caurstrāvotā mākslinieces personība: “zīmogs latviešu tautai, kultūrai un mākslai; tā manifestē atdevi un skaidrību par saviem mērķiem.” Ceļā uz personisko sastapšanos ar izcilo mākslinieci Indriķis aplūkoja mākslinieka tēlu attiecībā pret nedefinētu laiku un telpu, vizuāli transformējot pārdomas par mākslinieka profesijas būtību.
Izstādē bija skatāmi trīs cilvēka silueti no melniem aizkara audumiem dažādās pozās. Materiāls ir priekškara metafora, kas spēj gan atklāt, gan aizklāt. Autors arī norāda uz mākslinieka spēju mainīt jebkura (parasta, šķietami nenozīmīga) materiāla vērtību, pārvērst to mākslas darbā – kultūras vērtībā un laika liecībā.
Šī instalācija, kas papildināta ar tēlu (un vienlaikus arī paša autora) roku ģipša atlējumiem, simbolizē mākslinieka darba procesu, kurā lēni un rūpīgi vai strauji un impulsīvi ideja pārtop fiziskā objektā. Cigarešu izsmēķi ģipša rokās norāda uz laika plūdumu.
Mākslinieks: Indriķis Ģelzis
Norises laiks: 09.07.–19.07.2015
Programma: “Džemma90”, MVT Vasaras māja
Norises vieta: Kalnciema iela 36/38, Rīga
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Kristiana Brektes izstāde “Hronos” bija otrā izstāde MVT Vasaras mājas 2015. gada sērijā “Džemma90”, kurā septiņi mākslinieki interpretēja Džemmas Skulmes daiļradi.
Kristians Brekte ar ironijas un groteskas palīdzību savos darbos aplūko sabiedrības novirzes, radot jaunu nāves, seksualitātes un reliģijas tēlu sistēmu. Izstādē tapušie ready-made objekti un gleznas sasaucas gan ar viņa, gan Džemmas Skulmes daiļrades kontekstā nozīmīgo laika un tā būtības (jeb nīcības) tēmu.
Mākslinieki nemitīgi cīnās ar laika veci un cenšas neļaut tam aprīt šī Hronosa radīto bērnu. Process ir nežēlīgs un neietekmējams. Laika (Hronosa) personifikācijā tiecies iejusties arī pats Kristians.
Laiks uzliek krustu, kas katram no mums jānes, kamēr nodzīvojam sev atvēlēto mūžu. Tas ir smagums, kas apgrūtina, un vienlaikus arī dzinulis virzībai uz priekšu. Gaismas un tumsas sastapšanās.
Džemmas Skulmes darbos krusts parādās noskranduša putnubiedēkļa tēlā, bet Kristians to formāli atbrīvo no laikmeta noslāņojumiem, pievienojot tikai dažas zīmes – galvaskausa mēmo veidolu vai vārnas izbāzeni. Tiešā veidā atsaucoties uz krusta simboliku (vertikāles un horizontāles sastapšanos), kas, pēc Džemmas vārdiem, ir visa pamatā (“visa sākums un nobeigums”), Kristians aicina novērot laika izpratnei piemītošo daudznozīmību un tās radītās sekas.
Mākslinieks: Kristians Brekte
Norises laiks: 25.06.–05.07.2015
Programma: “Džemma90”, MVT Vasaras māja
Norises vieta: Kalnciema iela 36/38, Rīga
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
Kolekcionāri 2 izdevuma atklāšana MVT telpās.
Norises vieta: MVT Vasaras māja, Kalnciema iela 36/38
Datums: 16.06.2015.
Foto: Andrejs Strokins
Paulas Zariņas izstāde “Lielā sadzīvošanās” bija pirmā izstāde MVT Vasaras mājas 2015. gada sērijā “Džemma90”, kurā septiņi mākslinieki interpretēja Džemmas Skulmes daiļradi.
Paula Zariņa sevi saista ar klasiskās glezniecības tradīciju, tāpēc, iedziļinoties Džemmas Skulmes daiļradē, viņa galveno uzmanību pievērsusi tieši formālo izteiksmes līdzekļu izpratnei. MVT Vasaras mājā bija skatāma monumentāla lielformāta glezna ar atsauci uz Džemmas Skulmes asociāciju par glezniecību kā “krāsu sadzīvošanos”, kā “lielo sprādzienu”, kurā starp divām krāsām uzsāktais, otas vēzienu virzītais dialogs izvēršas negaidītā stāstā.
Paula, tāpat kā Džemma, strādā ar uztveres zīmju radīšanu. Krāsu šļaksti, ar lupatām un sūkļiem ieklāti laukumi un krāsu notecējumi skatītājam atklāj jaunus, bet pazīstamus apziņā iekodētus tēlus. Audekls apgleznots uz grīdas, tādējādi māksliniece sev atklājusi vēl vienu jaunu pozīciju, kā ļaut krāsām sadzīvoties ainavā.
Šis ir līdz šim lielākais Paulas darbs, un tas tieši sasaistās ar Džemmas nepieciešamību pēc mākslas kā, pirmkārt, personiska atklājuma, kuram piemīt potenciāls tapt globālam.
Māksliniece: Paula Zariņa
Norises laiks: 09.06.–21.06.2015
Programma: “Džemma90”, MVT Vasaras māja
Norises vieta: Kalnciema iela 36/38, Rīga
Organizē: fonds “Mākslai vajag telpu”
2014. gadā fonds “Mākslai vajag telpu” uzsāka sabiedrisku iniciatīvu, aicinot iedzīvotājus parakstīt deklarāciju par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveides nepieciešamību. Iniciatīvas digitālā platforma www.gliemez.is kļuva par vietu, kur sabiedrība varēja paust atbalstu idejai par mūsdienīgu muzeju, kas veltīts Latvijas 20. gadsimta otrās puses un laikmetīgajai mākslai.
Deklarāciju parakstīja 13 590 Latvijas iedzīvotāji, apliecinot plašu sabiedrības atbalstu laikmetīgās mākslas institucionālai attīstībai. Parakstu vākšana kļuva par vienu no redzamākajām sabiedriskajām iniciatīvām kultūras jomā, aktualizējot jautājumu par laikmetīgās mākslas vietu Latvijas kultūras infrastruktūrā.
Deklarāciju atbalstīja arī daudzi Latvijā pazīstami kultūras un sabiedriskās dzīves pārstāvji, tostarp Vestards Šimkus, Ilmārs Šlāpins, Andis Sīlis, Zaiga Gaile, Andrejs Žagars, Gļebs Panteļejevs, Imants Lancmanis, Helēna Demakova, Arturs Maskats, Edgars Vērpe un citi.
Sabiedrības iesaiste un fonda “Mākslai vajag telpu” iniciatīva veicināja arī institucionālu dialogu par muzeja izveidi. 2014. gada 30. oktobrī Latvijas Republikas Kultūras ministrija un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fonds parakstīja nodomu protokolu par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi un attīstīšanu. Iniciatīvas pamatā bija pārliecība, ka laikmetīgās mākslas muzejs nav tikai kultūras mantojuma glabātava. Tas ir arī izglītības instruments, radošās domāšanas platforma un nozīmīgs faktors valsts kultūras attīstībā, kas veicina sabiedrības radošo potenciālu, starptautisko konkurētspēju un Latvijas kultūras tēla stiprināšanu. Šī sabiedriskā kampaņa kļuva par vienu no nozīmīgākajiem fonda “Mākslai vajag telpu” pirmajiem projektiem, kas aktualizēja nepieciešamību pēc laikmetīgās mākslas muzeja Latvijā un veidoja plašāku sabiedrisku sarunu par mākslas nozīmi valsts kultūras attīstībā.
Vienā naktī dažādās Rīgas vietās parādījās 14 krāsaini gliemeži, kas kļuva par daļu no publiskās mākslas akcijas, kuras mērķis bija pievērst sabiedrības uzmanību laikmetīgajai mākslai un rosināt diskusiju par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību. Instalācijas vienlaikus kalpoja kā rotaļīgs, vizuāli pamanāms akcents pilsētvidē.
Gliemeža tēls izvēlēts simboliski. Tas atsaucas uz lēno muzeja tapšanas procesu, kas gadiem ilgi ir bijis diskusiju un gaidu objekts Latvijas kultūras vidē. Instalāciju iecere bija ne tikai iepriecināt pilsētas iedzīvotājus un viesus, bet arī mudināt uz brīdi apstāties, iedziļināties un padomāt par laikmetīgās mākslas vietu sabiedrībā. Akcija notika laikā, kad Rīga bija Eiropas kultūras galvaspilsēta, tādēļ jautājums par laikmetīgās mākslas infrastruktūru pilsētā kļuva īpaši aktuāls.
Projektu “Gliemeži” īstenoja sabiedriskā iniciatīva “Mākslai vajag telpu”, kas tika dibināta ar mērķi panākt laikmetīgās mākslas muzeja izveidi Rīgā. Muzejs iecerēts kā institūcija, kas veicinātu Latvijas mākslas procesu attīstību, stiprinātu valsts kultūras identitāti, attīstītu mākslas izglītību un sekmētu Rīgas kā Baltijas kultūras centra konkurētspēju.
Iniciatīvas pārstāvji uzsver, ka laikmetīgās mākslas muzeja izveide ir arī valsts prestiža jautājums un nozīmīgs simbols sabiedrības kultūras pašapziņai.
Akcijas ietvaros tika uzsākta plašāka sabiedriskā kampaņa, kuras mērķis bija aktualizēt muzeja nepieciešamību gan masu medijos, gan sociālajos tīklos. Paralēli tika veikts ekonomiskais pamatojuma pētījums, kā arī gatavotas citas publiskās instalācijas.
Sabiedriskā iniciatīva “Mākslai vajag telpu” nosūtīja Latvijas Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai deklarāciju par Laikmetīgās mākslas muzeja izveides nepieciešamību. Dokumentu parakstīja virkne sabiedrībā pazīstamu kultūras darbinieku, tostarp Vestards Šimkus, Ilmārs Šlāpins, Andis Sīlis, Zaiga Gaile, Andrejs Žagars, Gļebs Panteļejevs, Imants Lancmanis, Helēna Demakova, Arturs Maskats, Edgars Vērpe un citi.
2014. gada 7.maijs
Lai rosinātu plašāku diskusiju par laikmetīgo mākslu un tās vietu Latvijas kultūras telpā, fonds “Mākslai vajag telpu” izveidoja video stāstu ciklu “Mākslai vajag telpu”. Projekts tika veidots kā publiska sarunu un ideju platforma, kurā ar video formāta palīdzību tika analizēti aktuāli laikmetīgās mākslas jautājumi Latvijā un starptautiskā kontekstā.
Cikla mērķis bija aktualizēt mākslas procesus, skaidrot laikmetīgās mākslas nozīmi sabiedrībā un veidot dialogu starp dažādām profesionālajām jomām. Video stāstos piedalījās mākslinieki, kultūras profesionāļi, politiķi, uzņēmēji un nevalstisko organizāciju pārstāvji, veidojot daudzslāņainu sarunu par mākslas attīstību, tās institucionālo infrastruktūru un nākotni Latvijā.
Sērija aptvēra gan nozīmīgus starptautiskus mākslas notikumus, gan Latvijas mākslas procesus, piedāvājot skatītājiem pieejamu un vienlaikus analītisku ieskatu laikmetīgajā kultūrā. Viens no pirmajiem video stāstiem bija veltīts franču mākslinieka Kristiana Boltanska izstādei “Sirdspukstu arhīvs” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls”. Šajā stāstā tika analizēta mākslinieka pieeja atmiņai, identitātei un cilvēka eksistences trauslumam, kā arī viņa veidotais globālais projekts “Sirdspuksti”, kurā cilvēku sirdspukstu ieraksti kļūst par simbolisku cilvēces arhīvu.
Video stāstu cikls kļuva par nozīmīgu komunikācijas instrumentu fonda darbībā, veicinot izpratni par laikmetīgās mākslas procesiem un stiprinot sabiedrisko diskusiju par Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību Latvijā. Iniciatīva “Mākslai vajag telpu” tika aizsākta ar mērķi panākt šāda muzeja izveidi Rīgā, uzsverot tā nozīmi Latvijas mākslas attīstībā, kultūras identitātes stiprināšanā, mākslas izglītībā un Rīgas kā Baltijas kultūras centra starptautiskajā redzamībā.
Laikmetīgās mākslas iedvesmota T-kreklu kolekcija
2014.gadā fonds “Mākslai vajag telpu” sadarbībā ar modes dizaineru Ati Artemjevu radīja laikmetīgās mākslas iedvesmotu T-kreklu kolekciju. Projekts tika veidots ar mērķi iepazīstināt plašāku sabiedrību ar Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem un spilgtākajiem māksliniekiem, vienlaikus aktualizējot diskusiju par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību.
Kolekcijā tika izmantoti darbi no vairākiem Latvijas māksliniekiem, tostarp Arņa Balčus, Katrīnas Neiburgas, Daigas Krūzes, Ilzes Avotiņas, Paulas Zariņas, Kristīnes Luīzes Avotiņas, Pauļa Liepas, Kristiana Brektes, Māras Viškas, Vijas Zariņas, Rituma Ivanova, Agates Apkalnes, Ievas Iltneres un Janas Briķes.
Kolekcijas dizainu veidoja modes mākslinieks Atis Artemjevs, kurš ieguvis modes zinātnes grādu Milānas Istituto Marangoni. T-krekli tika ražoti Latvijā, izmantojot vietējo amatnieku darbu, un kolekcija tika izdota ierobežotā tirāžā.
Katram kolekcijas kreklam tika pievienota kartīte ar informāciju par izvēlēto mākslas darbu, tā autoru un fondu “Mākslai vajag telpu”. Tādējādi modes priekšmets vienlaikus kļuva arī par veidu, kā popularizēt Latvijas laikmetīgo mākslu un tās autorus.
Projekts aicināja sabiedrību iesaistīties iniciatīvā, daloties ar fotogrāfijām sociālajos tīklos un izmantojot mirkļbirku #MVT, tā simboliski parādot atbalstu Latvijas māksliniekiem un idejai par laikmetīgās mākslas muzeju.
2014. gadā festivāla “Staro Rīga” ietvaros fonds “Mākslai vajag telpu” realizēja interaktīvu gaismas instalāciju uz RTU ēkas Kaļķu ielā 1 fasādes.
Instalāciju veidoja mākslinieki Indriķis Ģelzis un Wickiss (Viktors Keino), radot vizuāli iespaidīgu 3D gaismas projekciju, kas uz vairākām dienām pārvērta ēkas fasādi par laikmetīgās mākslas platformu pilsētvidē.
Projekts bija ne tikai vizuāls gaismas šovs, bet arī sabiedrības līdzdalības akcija. Ikviens, kurš bija parakstījis deklarāciju par Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi, varēja redzēt savu vārdu projicētu uz ēkas sienas, simboliski kļūstot par daļu no šīs iniciatīvas.
Instalācijas laikā skatītājiem tika piedāvāts arī vizuāls ceļojums pa pasaulē nozīmīgākajiem laikmetīgās mākslas muzejiem, vienlaikus aicinot iztēloties nākotni, kurā arī Latvijā ir izveidots savs laikmetīgās mākslas muzejs.
Gaismas projekcija bija daļa no fonda “Mākslai vajag telpu” publiskās mākslas iniciatīvām, kuru mērķis ir aktualizēt laikmetīgās mākslas nozīmi sabiedrībā un rosināt diskusiju par laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību Latvijā.
Šādi projekti parāda, ka māksla var būt klātesoša arī pilsētvidē – pārsteidzot, iesaistot un aicinot skatītāju uz brīdi apstāties un paskatīties uz ierasto vidi no jauna skatpunkta.
Mākslinieki: Indriķis Ģelzis, Wickiss (Viktors Keino)
Organizē: Fonds “Mākslai vajag telpu”
“Četras dienas jūnijā” (1989) kļuva par vienu no simboliskākajiem Atmodas laika iestudējumiem un tika spēlēts tagadējā Prezidenta pilī — Kārļa Ulmaņa darba kabinetā, kur viņa lomu atveidoja aktieris Uldis Vazdiks.
Režisora Toma Treiņa iestudējums “Kur pazuda valsts” Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja 2023. gada 6. janvārī. Dokumentālā detektīva dramaturģiju veidojis Matīss Gricmanis, iedvesmojoties no latviešu mākslinieka Raimonda Staprāna lugu iestudējumiem Dailes teātrī – “Gūsteknis pilī” (2011) un “Četras dienas jūnijā” (1989).
Kārlis Ulmanis - Uldis Vazdiks
Rudums - Pēteris Gaudiņš
Lūkins - Rihards Zihmanis
Teicēja - Marina Janaus
Režija: Kārlis Auškāps, Varis Vētra
Foto: E. Freimane
Programma: Staprāns 100
Fonds “Mākslai vajag telpu” īstenoja vērienīgu video stāstu sēriju, kas veltīta sarunai par mākslas nozīmi sabiedrībā un par nepieciešamību Latvijā izveidot Laikmetīgās mākslas muzeju. Projekta mērķis bija plašākai sabiedrībai skaidrot, kāpēc laikmetīgā māksla ir būtiska kultūras telpas daļa un kādēļ valstij nepieciešama institūcija, kas sistemātiski apkopo, pēta un reprezentē šodienas mākslas procesus.
Video sērija tika veidota kā atklāta un daudzbalsīga saruna, kurā dažādu jomu pārstāvji dalījās savā personiskajā skatījumā uz mākslu, kultūras identitāti un radošuma lomu mūsdienu sabiedrībā. Projektā piedalījās daudzi Latvijā sabiedrībā pazīstami cilvēki – mākslinieki, mūziķi, uzņēmēji, kultūras profesionāļi un domātāji. Starp viņiem bija Santa Bindemane, Jānis Šipkēvics, Elīna Dobulāja, Jānis Ozoliņš un citi, kuru profesionālā pieredze un personiskais skatījums palīdzēja paplašināt sarunu par mākslas vietu sabiedrībā.
Video stāsti aktualizēja jautājumu par laikmetīgās mākslas infrastruktūru Latvijā un par muzeju kā vietu, kur tiek saglabātas un interpretētas mūsu laika idejas, estētika un domāšana. Vienlaikus sērija uzsvēra, ka laikmetīgais muzejs nav tikai ēka mākslas darbiem, bet gan platforma dialogam, izglītībai un sabiedrības intelektuālajai attīstībai.
Ar šo iniciatīvu fonds “Mākslai vajag telpu” turpināja savu ilgtermiņa darbu, aktualizējot laikmetīgās mākslas muzeja izveides nepieciešamību Latvijā un veidojot plašāku sabiedrisko diskusiju par mākslas nozīmi mūsdienu kultūras telpā.
Projekts vienlaikus kļuva arī par platformu starpdisciplinārām sadarbībām. Vasaras mājas notikumu programmu papildināja koncerti, diskusijas un performances. Vienā no sezonas noslēguma pasākumiem Mūkusalas mākslas salonā tika prezentēta mūziķu Jāņa Šipkēvica un Gata Zaķa skaņu plate “Dora”, kuru autori raksturo kā skaņu gleznas — muzikālu dialogu ar vizuālās mākslas telpu.
Fonds “Mākslai vajag telpu” izdevis vinila skaņuplati, kurā apkopotas muzikālās kompozīcijas, kas tapušas starpdisciplinārā mākslas projekta “Skaņai vajag mākslu” ietvaros. Projekts norisinājās 2018. gada vasarā MVT Vasaras mājā, un tajā tika radīta unikāla mūzikas un 20. gadsimta otrās puses latviešu vizuālās mākslas simbioze.
Projekta ideja balstījās dialogā starp dažādām mākslas formām. Latvijā pazīstami mūziķi tika aicināti no Zuzānu kolekcijas izvēlēties vienu vizuālās mākslas darbu un, iedvesmojoties no tā, radīt muzikālu interpretāciju. Rezultātā tapa sešas jaunas kompozīcijas, kas vēlāk tika iemūžinātas vinila skaņuplatē.
Skaņuplatē iekļautas šādas muzikālās interpretācijas:
grupas “Instrumenti” eksperimentālā kompozīcija, iedvesmojoties no Džemmas Skulmes darba “Putnubiedēklis”,
grupas “Mumiy Troll” skaņdarbs, kas radīts pēc Bruno Vasiļevska gleznas “Klusā daba – saules stars”,
Imanta Kalniņa komponēts skaņdarbs Māra Ārgaļa gleznai (bez nosaukuma) Kārļa Auzāna aranžijā,
Intara Busuļa interpretācija par Dainas Riņķes darbu “Mūsu māja”,
pianista Vestarda Šimkus kompozīcija Māra Ārgaļa gleznai “Mūzika”,
grupas “Prāta Vētra” muzikālā interpretācija par Rūdolfa Piņņa darbu “Dārgakmeņi”.
Izstāžu cikla laikā mūziku papildināja arī jauno mākslinieku radītas telpiskas instalācijas, kurās savijās vizuālās mākslas, scenogrāfijas un skaņas interpretācijas. Instalācijas radīja Marija Ulmane, Krišjānis Elviks, radošā apvienība “GolfClayderman”, Madara Kvēpa, Jānis Šneiders un Jānis Krauklis, veidojot īpaši MVT Vasaras mājai radītus scenogrāfiskus risinājumus. Šīs instalācijas bija projektam raksturīgā izgaistošā daļa, savukārt mūzika kļuva par tā paliekošo dokumentāciju.
Tieši šī iemesla dēļ fonds nolēma izdot balto vinila skaņuplati “Skaņai vajag mākslu”, kas saglabā projekta muzikālo dimensiju kā liecību par unikālu sadarbību starp dažādu nozaru māksliniekiem.
Skaņuplates dizainu veidojis mākslinieks Miķelis Mūrnieks, kurš radīja arī visa izstāžu cikla vizuālo identitāti.
Par projekta nozīmi tā līdzautors Jānis Šipkēvics teicis:
“Man bija liels gods sasaukt kopā savus amata brāļus, lai no mūzikas pasaules skatpunkta pievērstu uzmanību mākslas telpas iztrūkumam Latvijā. Vēl lielāks prieks ir par gala rezultātu – sešām jaunām skaņu gleznām, kas tagad iemūžinātas skaņuplatē. Tā ir liecība, ka, smeļoties iedvesmu mūsu glezniecības mantojumā, var rasties jauni, jēgpilni mākslas darbi.”
Projekts “Skaņai vajag mākslu” bija viens no fonda “Mākslai vajag telpu” iniciētajiem starpdisciplinārajiem projektiem, kas aktualizēja 20. gadsimta otrās puses Latvijas mākslas mantojumu un vienlaikus pievērsa uzmanību laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamībai Latvijā.
Kuratore: Katrīna Jaunupe
Organizē: Fonds “Mākslai vajag telpu”
Valmieras vasaras teātra festivāla programmā Depo kamerteātrī tika prezentēta modes skaņu poēma “Tālavas taurētājs” — starpdisciplinārs uzvedums, kurā saplūst mode, skaņa, literatūra un teātris. Darbs radīts, iedvesmojoties no Rūdolfa Blaumaņa dzejoļa “Tālavas taurētājs”, interpretējot tā idejas mūsdienu kultūras kontekstā.
Uzvedums tika veidots kā vizuāli un akustiski koncentrēta mākslas forma, kurā kostīmu dramaturģija un skaņas telpa kļūst par galvenajiem izteiksmes līdzekļiem. Izrāde reflektē par drosmi un bailēm, par indivīda spēju pieņemt izšķirošus lēmumus un par kolektīvo atbildību sabiedrības kritiskos brīžos. Tādējādi Blaumaņa teksts tiek pārvērsts par laikmetīgu metaforu par personisko un kopīgo izvēli, kas veido tautas identitāti.
Radošajā komandā apvienojās dažādu jomu mākslinieki. Uzvedumu radīja modes mākslinieki MAREUNROL’S (Marīte Mastiņa-Pēterkopa un Rolands Pēterkops) sadarbībā ar mūziķi SHIPSEA (Jāni Šipkēvicu). Režiju veidoja Elmārs Seņkovs, balss ierakstā piedalījās aktieris Gundars Āboliņš (Minhenes teātris Kammerspiele), savukārt skaņas telpu veidoja Gatis Zaķis.
Izrāde tika veidota industriālā vidē — bijušajā mazbānīša depo, kas festivāla laikā tika transformēts par performatīvu kultūras telpu. Šī vide pastiprināja uzveduma estētiku, radot kontrastu starp vēsturisko telpu, mūsdienu modi un eksperimentālo skaņas dramaturģiju.
Modes skaņu poēma “Tālavas taurētājs” tika radīta Valmieras vasaras teātra festivāla sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu”, turpinot fonda ieceri veidot starpdisciplinārus projektus, kuros laikmetīgā māksla sastopas ar teātri, mūziku un dizainu.
Kino, mākslas un mūzikas festivāla “RojaL” programmā tika prezentēta mākslinieces Envijas Verneres instalācija “Morandi: Gods būt”. Darbs radīts kā vizuāla refleksija par itāļu modernisma gleznotāja Džordžio Morandi (Giorgio Morandi, 1890–1964) klusās dabas estētiku un filozofiju.
Instalācija interpretē Morandi glezniecībai raksturīgo priekšmetu pasauli — vienkāršus sadzīves objektus, kas mākslinieka darbos kļūst par meditācijas un koncentrētas uztveres nesējiem. Envija Vernere šo ideju pārveido telpiskā kompozīcijā, kur dažāda veida taras un pudeles, aprakstītas, apgleznotas un piepildītas ar dažādām vielām, izvietotas uz koka konstrukcijas. Konstrukcija veido sava veida būri vai karkasu, kas vienlaikus organizē instalācijas telpu un kļūst par simbolisku struktūru, kurā priekšmeti iegūst jaunu nozīmi.
Darbs reflektē par kluso klātbūtni, priekšmetu būtību un spēju caur vienkāršām formām atklāt dziļāku eksistenciālu pieredzi. Morandi glezniecībā ikdienišķie objekti kļūst par koncentrētas uzmanības un esamības metaforu, un arī Verneres instalācijā priekšmeti veido meditāciju par materiālo pasauli un tās simbolisko nozīmi.
Envija Vernere (1990) ir gleznotāja ar izteiktu individuālu rokrakstu, kura paralēli glezniecībai strādā arī ar instalāciju, performanci, tekstu un digitālajiem medijiem. 2021. gadā viņa absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu. Māksliniece piedalījusies izstādēs Latvijā un ārvalstīs, tostarp Lietuvā un Polijā, kā arī sarīkojusi vairākas personālizstādes. Starp nozīmīgākajiem projektiem ir personālizstādes “Visdziļāk virspusē” galerijā LOOK (Rīga, 2022), “Mīts privātai lietošanai” galerijā Māksla XO (Rīga, 2021) un izstāde “Mēs visi smiesimies, skumsim, raudāsim, atkal smiesimies” Jūrmalas pilsētas muzejā (2020). Vernere piedalījusies arī tādos projektos kā “Survival Kit 11” un fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājas izstāžu ciklā.
Instalācija “Morandi: Gods būt” tika radīta un prezentēta sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu” festivāla “RojaL” ietvaros, turpinot fonda iniciatīvu veidot laikmetīgās mākslas notikumus arī ārpus lielākajiem kultūras centriem.
Kuratore: Katrīna Jaunupe
Galerijā “Laipa” Valmierā tika atklāta mākslinieces Līvas Arnavas izstāde “Trīsdimensionāla instalācija”, kas bija otrā izstāde fonda “Mākslai vajag telpu” vasaras rezidences ciklā Valmierā. Projekts tika īstenots sadarbībā ar Valmieras Kultūras un mākslas fondu, piedāvājot reģiona auditorijai iespēju iepazīt jaunās paaudzes latviešu mākslinieku darbus.
Instalācijas pamatā ir medicīnas un vizuālās kultūras krustpunktā radīta tēlu sistēma. Darbā izmantoti medicīniska rakstura attēli — redzes pārbaudes plakāta fragments un pašas autores acs tīklenes skenējums. Šie elementi instalācijā interpretēti telpiski, manipulējot ar mērogu, materiālu un dimensiju, tādējādi pārvēršot medicīnisko vizualitāti par konceptuālu mākslas struktūru.
Darba centrālā ideja ir redze kā izziņas metafora. Māksliniece piedāvā skatīt redzes procesu ne tikai kā fizioloģisku funkciju, bet kā domāšanas un interpretācijas modeli. Ja redze pieder medicīnas sfērai, tad tās interpretācija — skatīšanās, saprašana un nozīmes piešķiršana — kļūst par mākslas teritoriju.
Izstāde bija daļa no plašāka laikmetīgās mākslas cikla, kura ietvaros Valmierā tika prezentētas sešas jaunās paaudzes latviešu mākslinieku izstādes, atspoguļojot Latvijas Mākslas akadēmijas studentu un absolventu radošos meklējumus. Projekta mērķis bija stiprināt laikmetīgās mākslas klātbūtni Latvijas reģionos un veicināt dialogu starp jaunajiem māksliniekiem un plašāku auditoriju.
Līva Arnava (1996) uzaugusi Jūrmalā, šobrīd dzīvo un strādā Rīgā. Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vides mākslas nodaļā, kur attīstījusi starpdisciplināru pieeju telpai un videi. Viņas darbi aptver instalāciju, performanci un vides objektus, bieži pievēršoties telpas, uztveres un sociālā konteksta jautājumiem. Arnava piedalījusies vairākās studentu izstādēs Latvijā un ārvalstīs, tostarp Barselonā, kā arī veidojusi publiskus vides mākslas objektus.
Ar mākslinieces Annas Ceipes personālizstādi “Nesalaužamais paliek klusējot” tika atklāts fonda “Mākslai vajag telpu” vasaras mājas rezidences projekts Valmierā. Projekta ietvaros galerijas “Laipa” telpās bija skatāms izstāžu cikls, kurā vairāku mēnešu garumā tika prezentēti jaunās paaudzes latviešu mākslinieku darbi, piedāvājot ieskatu Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu radošajos meklējumos.
Izstādes centrā bija instalācija — skulpturāls darbu kopums, kas telpiski veido sava veida simbolisku dārzu. Darbs balstās sengrieķu mītā par Dafni un Apollonu, kurā nimfa, bēgot no dieva vajāšanas, pārtop par koku. Šī pārvērtību tēma Ceipes interpretācijā kļūst par refleksiju par cilvēka identitāti, aizsardzības mehānismiem un transformāciju kā izdzīvošanas formu.
Izstādē izmantotā vizuālā valoda apvieno skulptūras, telpisku instalāciju un simbolisku naratīvu. Māksliniece pēta, kā mītiskais stāsts par pārtapšanu dažādos laikmetos un mākslas formās ticis interpretēts no jauna, vienlaikus piedāvājot personisku skatījumu uz indivīda spēju mainīties un pielāgoties.
Anna Ceipe (1990) absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un studējusi arī The Royal Academy of Fine Arts (KASK) Beļģijā. Izstādēs viņa piedalās kopš 2011. gada, un viņas darbi izceļas ar konceptuālu pieeju telpai, materiālam un simboliskajām nozīmēm.
Valmieras rezidences ciklā līdz rudenim tika prezentētas sešas jaunās paaudzes mākslinieku izstādes, kuras papildināja publiski pasākumi, tostarp meistarklases, performances un sarunas ar autoriem. Projekta mērķis bija veicināt jaunās mākslinieku paaudzes redzamību un stiprināt laikmetīgās mākslas klātbūtni Latvijas reģionos.
Māksliniece: Anna Ceipe
Projekta organizators: fonds “Mākslai vajag telpu”
Norises vieta: galerija “Laipa”, Valmiera
Projekts: MVT vasaras mājas rezidence Valmierā.
Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā tika atklāta fotogrāfa Georga Avetisjana personālizstāde “Motherland. Far Beyond the Polar Circle” (“Mātes zeme. Tālu prom aiz polārā loka”), kas veltīta Staļina represiju un deportāciju vēsturei. Izstāde tika prezentēta vienlaikus ar tāda paša nosaukuma fotogrāmatas izdošanu, kas ir autora plašāka pētnieciskā projekta daļa.
Projekts balstīts personiskā un dokumentālā izpētē, kas ved uz Igarku — pilsētu Ziemeļsibīrijā, 163 kilometrus aiz polārā loka. Šī vieta vēsturē saistīta ar Gulaga nometnēm un deportēto cilvēku likteņiem. Avetisjana darbs atklāj šo vēsturi caur fotogrāfiju, arhīvu materiāliem un izsūtīto cilvēku atmiņām.
Grāmatas un izstādes impulss ir autora ģimenes stāsts. Igarkā 1952. gadā dzimusi viņa māte, savukārt viņa vecmāmiņa Milda Markuse pēc 1941. gada deportācijām Sibīrijā pavadīja piecpadsmit gadus. Izpētes procesā autors apkopojis arī citu izsūtīto ģimeņu stāstus, kas ļauj personisko pieredzi paplašināt līdz kolektīvai vēstures liecībai.
Mākslinieks devās ekspedīcijā uz Sibīriju, lai dokumentētu Igarku mūsdienās. Ceļojot ar Transsibīrijas ekspresi no Maskavas uz Krasnojarsku un tālāk ar nelielu lidmašīnu uz Igarku, viņš fotografēja pilsētu, tās iedzīvotājus un ainavas, kas glabā deportāciju laika atmiņas. Fotogrāfijas tapušas ar padomju laikā ražotu vidējā formāta kameru “Salut”, kas piešķir attēliem dokumentālu un vēsturisku dimensiju.
Projekts vienlaikus ir gan personisks, gan politisks. Avetisjans pievērš uzmanību tam, ka Sibīrijas plašumi, kas nereti tiek romantizēti, patiesībā slēpj daudzas traģiskas vēstures epizodes. Izstāde un grāmata aicina reflektēt ne tikai par pagātnes notikumiem, bet arī par to, kā autoritāras varas metodes turpina atkārtoties arī mūsdienu pasaulē.
Fotogrāmata “Motherland. Far Beyond the Polar Circle” ir otrā daļa autora veidotajā triloģijā, kurā viņš pēta jēdzienus “Dzimtene”, “Tēvzeme” un “Mātes zeme”, atklājot to nozīmi caur personisku un autobiogrāfisku skatījumu.
Izstāde un grāmatas prezentācija tika īstenota sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu”.
“Visi mēs te vienā pasaulē esam radušies, un esam tāpēc pat tādi kā radi. Tā mums vienam pret otru arī jāizturas.”
Sienas gleznojums veidots, iedvesmojoties no Imanta Ziedoņa grāmatā “Es, cilvēks, pasaulē” uzskatāmi paustās idejas par visām dzīvajām būtnēm kā radiem.
Putni ir veiksmīgi adaptējušies dzīvei pilsētā, pilsētas tiem ir kļuvušas par pārpilnības ragiem - Japānā kraukļi uz ielām izliek valriekstus, lai pāri braucošās mašīnas salauztu riekstu čaulas, Austrālijā ir fiksēti vairāki gadījumi, kuros žagatas ligzdas darināšanai izmanto nozagtus metāla drēbju pakaramos, bet mākslinieks ir novērojis un fiksējis, kā no caurumiņa “A” burta vidū vārdā “LAIMĒTAVA” galvu izbāž zvirbulis. Putni, tāpat kā visa dzīvā radība, ir mūsu kaimiņi, tādēļ murālī dzīvokļu mājas siena kļūst par debesu skatuvi putnu dzīvei - no mums atšķirīgai, bet ne mazāk vērtīgai.
Zilajās debesīs iekārtais putnu namiņš ir istaba jauniem, čivinošiem kaimiņiem, kas laipni aicināti apmesties kopā ar pārējiem mājas iedzīvotājiem. Namiņš kļūst par gaidu objektu - kas, kad un vai tajā kāds iemitināsies? Varbūt mājiņā risināsies ziepju operas cienīgi notikumi? Pat ja tajā neviens neradīs vietu ģimenes dzīvei, tas var kalpot arī kā labs patvērums no lietus, saules vai citiem putniem. Debesu siena ir pauze, atpūta nogurušam skatienam ar potenciālu putnu dzīves izrādes elementu.
Skaists būtu kontrasts starp īstajām debesīm virs galvas un iluzorajām uz sienas, starp mainīgo un sastingušo, it kā siena būtu debesu atlūza - nokritusi un zemē iedūrusies kādas skaistu mākoņu dienas lauska. Kad līs lietus vai kad debesis viscaur klās lielais pelēkais mākonis, zilo debesu siena būs tam visam par spīti, un kad saulainā dienā spārnos pacelsies uz jumta sasēdušie putni, gleznotajās debesīs lidos putnu mestās ēnas.
Debesis ir brīvības, miera, sapņu, cerības un arī auglības simbols, un māja tajās - tā var būt arī mūsu. Murālis ir aicinājums uz mieru un saticību, mums visiem dzīvojot zem viena jumta - Zemes debesjuma.
Jānis Šneiders pēdējo gadu laikā kļuvis par vienu no pamanāmākajiem un arī apspriestākajiem jaunajiem latviešu māksliniekiem. Viņa glezniecībā ikdienas dzīves smalkākās detaļas pārtop metafiziskā reālismā un iedziļināšanās sīkumos atklāj pavisam jaunu, pārreālu perspektīvu uz dzīves procesiem. 2020. gadā Jānis Šneiders ieguva Secco Pontanova fonda "Klausa Mihaleca balvu" (Vācija) kā labākais jaunais Austrumeiropas – Baltijas mākslinieks, tādejādi saņemot iespēju ar personālekspozīciju piedalīties starptautiskajā laikmetīgās mākslas mesē POSITIONS Berlin 2020. Par savu personālizstādi “Vieta” Jānis Šneiders tika nominēts Purvīša balvai. 2019. gadā mākslinieks saņēma "Nordic & Baltic Young Artist Award'' balvu glezniecībā. Kopš 2017. gada Jānis Šneiders sarīkojis 8 personālizstādes Latvijā, Zviedrijā un Vācijā, piedalījies 30 grupu izstādēs.
Murālis tapis fondam “Mākslai vajag telpu” sadarbojoties ar Ziedoņa klasi, un ir daļa no publiskās mākslas projektu cikla dažādos Latvijas reģionos.
Autors: Jānis Šneiders
Norises vieta: Bauska
Projekts: “Ziedoņa klase” (Imanta Ziedoņa fonds “Viegli”) sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu”
Iepazīstot Talsu pilsētu, tās vēsturi un cilvēkus, kas šeit dzīvojuši, mākslinieci Zīli Ziemeli īpaši uzrunāja neparasta un Talsiem nozīmīga personība – Tīcs Dzintarkalns (1874–1937). Skolotājs, novadpētnieks, Talsu muzeja izveidotājs un dievturis, kurš ar lielu degsmi veltījis savu dzīvi Kurzemes mazpilsētai. Dzintarkalna interese par latvisko kultūru un senatni, kā arī viņa neparasti iekārtotā māja “Dzintari” Talsu pievārtē kļuva par vienu no iedvesmas avotiem murāļa koncepcijai.
Dzintarkalna dzīvesstāsts sasaucas ar idejām, kuras Imants Ziedonis apraksta grāmatā “Es, cilvēks, pasaulē” – par cilvēku, kurš ar zinātkāri, darbīgumu un cieņu pret kultūru veido savu attiecību ar pasauli.
Murāļa kompozīcija iedvesmota no Dzintaru mājas sienu gleznojumiem, kuros attēloti pasaku un mitoloģijas sižeti. Šo gleznojumu autors ir mākslinieks Kārlis Sūniņš, kurš plašāk pazīstams kā akvarelists un arī dzimis Talsu pusē. Darbā vienlaikus ievērota arī ēkas arhitektoniskā un kultūras vide – uz fasādes, kurā atrodas Talsu Dzimtsarakstu nodaļa un Talsu Mākslas skola, jau apskatāmi trīs gleznotājas Lidijas Auzas lielformāta sienas panno. Tie poētiski stāsta par laulību un Talsiem, un māksliniece Zīle Ziemele savā murālī turpina šo tēmu, īpaši pievēršoties laulības saitēm un cilvēku savstarpējām attiecībām.
Murāļa kompozīcija veidota vairākos simboliskos slāņos.
Fasādes labajā pusē attēloti trīs sižeti, savukārt kreisajā pusē dominē liels kamols, kas kļūst par kompozīcijas centrālo tēlu.
Augšējā labajā stūrī redzama senā pasaka par Ēdeni, kuras tēli veidoti no latvju rakstu zīmēm un papildināti ar motīviem no Dzintaru mājas sienu gleznojumiem. Šeit sastopamas vairākas simboliskas zīmes: Jumis – auglības zīme, kas šajā interpretācijā simbolizē arī pirmos cilvēkus – Ādamu un Ievu; Zelta ābele – Dzintaru mājā bieži attēlots motīvs, kas interpretēts kā Dzīvības koks; Zalktis – gudrības un zintniecības simbols, vienlaikus atsauce uz čūsku, kas Bībeles stāstā pavedina cilvēku; Dieva zīme – trīsstūris ar atvērtu apakšējo malu.
Fasādes apakšējais labais stūris iecerēts tumšs, tā centrā attēlots neliels debess spīdeklis, kas atgādina par cilvēka vietu pasaulē – zem Saules, bet vienlaikus arī plašā un nezināmā kosmosā.
Starp pirmo un otro stāvu redzams Talsu senpils atspīdums ezerā. Leģendas vēsta, ka pils nogrimusi burvestību dēļ, bet vēsturiski Talsu pilskalnā patiešām atradusies sena kuršu pils.
Murāļa centrālais simbols – kamols – ietver vairākas nozīmes. Tas simbolizē cilvēces kopīgo pieredzi un stāstu par pirmsākumiem, vienlaikus atspoguļojot arī cilvēka personīgo attīstību un identitāti.
Šī ideja sasaucas ar Imanta Ziedoņa domām par cilvēka attīstību: cilvēks dzīves gaitā pamazām “attin” savas spējas, gudrību un raksturu, atklājot sevī to, kas jau sākotnēji bijis apslēpts.
Murālis tapis fondam “Mākslai vajag telpu” sadarbojoties ar Ziedoņa klasi, un ir daļa no publiskās mākslas projektu cikla dažādos Latvijas reģionos.
Uz Ādažu vidusskolas sienas Gaujas ielā 30 atklāts mākslinieces Ances Eikenas sienas gleznojums “Tādi kā radi”. Murālis Ādažos ir viens no pieciem lielformāta publiskās mākslas darbiem, kas tapuši Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” izglītības iniciatīvas “Ziedoņa klase” projektā, sadarbojoties ar fondu “Mākslai vajag telpu”.
Sienas gleznojums ir veltījums ģimenēm un idejai, ka ģimenes, gluži kā augi dabā, var būt ļoti dažādas. Darba vizuālā koncepcija iedvesmota no Ādažu novada ģerboņa, kurā attēlots aizsargājamais augs — Dortmaņa lobēlija (Lobelia dortmanna).
Māksliniece skaidro, ka ģerbonī attēlotie lobēlijas ziedi simboliski atgādina ģimeni: divi lielāki ziedi sargā trešo, vēl neizplaukušo pumpuru. Šī metafora kļuva par sākumpunktu mākslas darbam, tomēr murālis vienlaikus paplašina tradicionālo ģimenes priekšstatu.
Kā uzsver Ance Eikena, dzīve ne vienmēr atbilst vienkāršam modelim, un ģimenes var pastāvēt ļoti dažādās formās. Tieši tāpēc sienas gleznojums akcentē domu, ka katra ģimene ir pilnīga un nozīmīga neatkarīgi no tās struktūras vai sastāva.
Pēc murāļa atklāšanas interesenti piedalījās radošajā kolāžu darbnīcā, kur kopā ar mākslinieci veidoja darbus par tēmu “Kāds zieds esi Tu?”, aicinot domāt par identitāti, piederību un attiecībām ar apkārtējo vidi.
Autore: Ance Eikena
Norises vieta: Ādažu vidusskola, Gaujas iela 30, Ādaži
Projekts: “Ziedoņa klase” (Imanta Ziedoņa fonds “Viegli”) sadarbībā ar fondu “Mākslai vajag telpu”
Mākslinieces Luīzes Rukšānes murālis “Par atcerēšanos” pievēršas tam, kā mēs veidojam un saglabājam atmiņas laikā, kad dzīvojam attēlu pārpilnā pasaulē. Mūsdienās ikdienas mirkļi tiek nepārtraukti dokumentēti, bieži vien bez īpašas izvēles vai nozīmes, tādēļ māksliniece aicina atgriezties pie brīža, kad fotogrāfija tikai kļuva par jaunu atcerēšanās veidu.
Rukšānes gleznojums Gaujas ielā 1 ir veltījums 1910. gadā tapušai fotogrāfijai, kurā fiksēta Tepera ezera ainava. Šī vairāk nekā gadsimtu senā fotogrāfija kalpo kā pagātnes realitātes nospiedums. Murālī māksliniece to interpretē, kompozīcijā ieviešot detaļas, kuras sākotnējā ainavā un fotogrāfijā nepastāvēja, tādējādi radot dialogu starp dokumentētu realitāti un māksliniecisku iztēli.
Agrāk cilvēku mājās bieži atradās formāli portreti — gleznas vai fotogrāfijas, kas saglabāja senču un radinieku tēlus. Lētās pārnēsājamās kameras parādīšanās būtiski mainīja attiecības ar attēlu. Ikdienas dzīves pārejošie brīži — ceļojumi, svinības, tikšanās — kļuva dokumentējami un krājami fotoalbumos. Tas iezīmēja ne tikai jauna fotogrāfijas laikmeta sākumu, bet arī līdz tam nepieredzētu veidu, kā cilvēki atceras notikumus.
Ar murāli Gaujas ielā 1 Luīze Rukšāne pievērš skatītāja uzmanību fotogrāfijai kā atmiņas nesējam, vienlaikus uzsverot atšķirību starp dokumentu un interpretāciju. Kā raksta kultūras teorētiķe Sūzena Sontāga:
“Ja glezna — pat atbilstoša visiem fotogrāfiskas līdzības standartiem — nevar būt nekas vairāk par interpretācijas pieteikumu, fotogrāfija jebkurā gadījumā ir objektu atstaroto gaismas viļņu reģistrācija — tāda materiāla liecība par savu priekšmetu, kāda nespēj būt neviena glezna.”
Autore: Luīze Rukšāne
Norises vieta: Gaujas iela 1
Murālis tapis fondam “Mākslai vajag telpu” sadarbībā ar “Ziedoņa klasi”